Šodien paziņoja par to, kas it kā ir Dienas un Dienas biznesa jaunie saimnieki. Es liku likmes, ka tas būs nevienam nezināms investīciju fonds, bet realitātē izrādījās, ka tā ir kāda Roulendu ģimenīte no Anglijas.

Roulendu ģimene iepriekš bija izsniegusi aizdevumu, lai Tralmakam piederošais uzņēmums «Nedela S.A.» iegādātos minētos laikrakstus. Tagad šis aizdevums restrukturizēts par 100% akcijām uzņēmumā «Nedela S.A.», līdz ar to Tralmaks vairs nav šo laikrakstu īpašnieks.

Jūlija beigās sākās teātris Dienā un šodien tas beidzās, jo aizgāja daļa no Dienas komandas – Izdevniecības «Dienas mediji» galvenā redaktore Nellija Ločmele un laikraksta «Diena» galvenā redaktore Anita Brauna.

Atlūgumus iesnieguši arī Dace Smildziņa, Guntis Keisels, žurnālisti Sanita Jemberga, Inga Spriņģe, Rita Ruduša.

Pēc Braunas teiktā, viņas nekavējoties lūgtas atstāt redakcijas telpas un viņām aizliegts kontaktēties ar darbiniekiem.

Laikraksta nu jau bijusī galvenā redaktore stāstīja, ka atlūgumus iesnieguši vēl vairāki darbinieki, to starpā arī komentētājs Pauls Raudseps.

Raudseps sacījis, ka pēdējais piliens bija šodienas sapulce, kad tika paziņoti jaunie avīzes finansētāji. Nemitīgi mēs tiekam maldināti un nevar saprast, kam te kas pieder, sacīja Raudseps. Viņam nav pieņemama arī Tralmaka nostāja, ka tam, kas tika teikts iepriekš, vairs nav nozīmes, ziņo «Diena.lv».

Pametot redakciju notika arī kas negaidīts. Papildus izsauktā apsardze pārbaudīja Raudsepa somas saturu. Kā stāstīja žurnālists, viņi gribēja redzēt, vai viņš no redakcijas neiznes kādus finanšu dokumentus.

Kā iekšējie avoti saka, ka Dienas komanda visu laiku esot pukojusies un tagad laikam uzsprāga. Beigsies ar to, ka Dienas biznesa komandai būs jātaisa visi Dienas mediju izdevumi.

Papildināts

master pameta saiti, ka Dienas komanda ir izveidojusi blogu, kurā var izlasīt arī viņu viedokli par šo tēmu.

“Šaubos, vai kvalitatīva žurnālistika ir ilgtspējīgs biznesa modelis” – šī Dienas redaktoru komandai šovasar paustā īpašnieka atziņa man šķiet kā visu jauno pārmaiņu vadmotīvs.

Saprotot, ka nebūs iespējams ar jauno īpašnieku turpināt veidot Dienu kā kvalitatīvu mediju, redakcijas vadība piedāvāja atpirkt izdevniecību un atrada investorus, kas gatavi pilnīgi caurskatāmā veidā uzņemties šādu atbildību. Saņemot noraidījumu šim priekšlikumam, iespējas jēgpilni turpināt darbu esošajā uzņēmumā ir izsmeltas.

Mediji ir uzticēšanās bizness. Šobrīd man vajadzētu lūgt Jūs uzticēties Dienai arī turpmāk un ar savu abonēšanas naudu nobalsot par to, lai nākamo gadu pavadītu kopā. Tā vietā esmu spiesta atvadīties. Ir skumji. Bet – aizejot no uzņēmuma, es palieku uzticīga Dienas zīmolam, kādu to esmu cienījusi un līdzveidojusi.

Šodien Twitterī izlasīju divus komiskus ierakstus. Viens saka, ka Diena ir mainījusies, bet otra, ka viss ir kā vajag.

Paša Tralmaka viedoklis par tēmu.

Mērdoks jau konkrētāk izsakās par to kā viņš domā ieviest maksas saturu internetā jeb no kā viņš prasīs naudu par saturu, par kuru runāja augustā.

“The aggregators and plagiarists will soon have to pay a price for the co-opting of our content. But if we do not take advantage of the current movement toward paid content, it will be the content creators — the people in this hall — who will pay the ultimate price and the content kleptomaniacs who triumph,” the News Corp. chief executive said.

Jau minēju, ka Google arī strādā pie mikromaksājumiem par maksas saturu. Paralēli tam notiek darbs pie tā, lai monitorētu nelegāli izmantoto saturu.

The AP already plans to roll out a system, called a news registry, that will track its content online and detect unlicensed uses in ways that could help boost revenue for the not-for-profit news cooperative, which was founded in 1846, and its member newspapers. The system will be tested in six weeks by nine newspapers along with a sports statistics provider run jointly by AP and News Corp.

Pirmie varētu atrauties mobilo ierīču lietotāji, kuriem sāks prasīt naudu.

Last month, The Wall Street Journal said it plans to start charging as much as $2 per week to read its stories on BlackBerrys, iPhones and other mobile devices, expanding the newspaper’s effort to become less dependent on its print edition.

endrju iesūtīja saiti uz ziņu, kurā minēts, ka Amerikā ķersies klāt pie blogeriem, kuri raksta dažādu produktu apskatus un visādi citādi reklamē tos, saņemot par to samaksu vai citus labumus. Mērķis ir pataisīt dažādus produktu apskatus caurspīdīgākus, lai lasītāji redzētu, ka tā ir kāda produkta apmaksāta reklāma.

In a statement the FTC said “the revised guides specify that while decisions will be reached on a case-by-case basis, the post of a blogger who receives cash or in-kind payment to review a product is considered an endorsement.

“Thus, bloggers who make an endorsement must disclose the material connections they share with the seller of the product or service.”

Laikam jau tā ir problēma, ja reiz ķerās pie šādiem mēriem.

We’re in a time when companies will try (to) leverage individuals who are community leaders or have a large audience for brand awareness…but if you want to keep them (readers/followers), being honest or “transparent” is the best way to do so.

Šie jaunie noteikumi attieksies arī uz sociālajiem tīkliem.

The new policy will also apply to Twitter, Facebook, Yelp and other forms of new media advertising.

Es esmu tikai par šādiem noteikumiem, jo visu savu apzinīgo mūžu esmu pieturējies pie šī paša principa – caurspīdīgs un lietotājam saprotams informācijas pasniegšanas veids. Tāpēc arī vienmēr esmu kategoriski atteicies publicēt reklāmrakstus, bet tā vietā piedāvāju reklāmas laukumu, kas arī ir skaidri un nepārprotami apzīmēts kā tāds.

Man šķita interesanta ziņa par to, ka Tadžikistānā (Ҷумҳурии Тоҷикистон) atsakās no krievu valodas kā valsts valodas lietošanas. Diemžēl par to galu zinu ļoti maz jeb precīzāk nezinu neko.

Tadžikistānas parlaments sestdien atbalstīja likumu, kas paredz pielikt punktu krievu valodas lietošanai valsts publiskajā dzīvē un nostiprināt tadžiku valodas pozīcijas, dodot kārtējo triecienu Kremļa centieniem uzturēt krievu valodas lietošanu kādreizējās PSRS telpā.

Parlamenta augšpalātas apstiprināto likumprojektu iepriekš šonedēļ jau atbalstījusi apakšpalāta. Jaunais likums nosaka, ka turpmāk valsts iestādēs un starp tām saziņa varēs notikt tikai tadžiku valodā, kas ir radniecīga persiešu valodai.

Iekš BarCamp Central Asia, kas notika Kirgizstānā, nedaudz vairāk uzzināju par to, kas notiek blakus zemē Uzbekistānā, kur valda autoritārais režīms un cilvēka tiesības ir diezgan stiepjams jēdziens. Žurnālisti arī internetā tiek trenkāti un populārākie resursi tur ir bloķēti. Kaut kas no šī raksta Dienā varētu būt tuvu patiesībai.

Bet atgriežoties pie tēmas, par valodu runājot. Kirgizstānā, kas arī robežojas ar Tadžikistānu, kā otrā oficiālā valsts valoda ir krievu. Lai gan viņiem ir sava valoda, tomēr atkarība no Kremļa bija tik liela, ka viņiem ir izveidojusies absurda situācija. Svinīgajās reizēs prezidenta runas ir jāsaka krievu valodā, jo tāds likums savulaik tika pieņemts. Vismaz tā man stāstīja vietējie. Pieļauju domu, ka Tadžikistānā bija identiska situācija un tāpēc šis solis ir ļoti drosmīgs un liels.