Interesanta statistika savilkta par partiju izmaksām uz vienu mandātu. Visdārgākie krēsli Saeimā būs PLL.

Laikraksts lēš, ka PLL viens deputāta mandāts izmaksājis 111 976,88 latus, bet VL/TB/LNNK – 15 282,03 latus. Kopumā katra apvienība ieguvusi pa astoņiem deputātu mandātiem.

«Vienotībai» katra no 33 vietām parlamentā izmaksāja 20 321 lats. «Saskaņas centram» katra no 29 vietām – 18 767 latus, bet Zaļo un zemnieku savienībai viens mandāts izmaksājis 20 583 latus.

Man jau šķiet, ka PLL gadījumā tur iztrūkst viena nulle galā, bet to jau mēs nekad neuzzināsim, jo oficiālajos datos nekas vairāk par pieļaujamo neparādīsies.

Šodien piefiksēju divas lietas – vienu reklāmu, kurā reklamējas shēmotāju partija un intervija ar partijas biedru par kuru varētu arī nobalsot. Man patika teksts zem šīs bildes.

This banner is advertising a guy who has been involved in few corruption scandals and making so many false promises (in fairness, like most politicians).

Intervijā bija labs salīdzinājums.

– Tomēr tie, kas grasās iekļūt Saeimā, nereti lieto frāzes, ka aizstāvēšot nacionālās intereses. Tajā pašā laikā vienīgie, kas Latvijas valstī ar vietējiem žurnālistiem sarunājas latviešu valodā, ir tikai nacionālās apvienības biedri. Pārējie pat bez īpašas lūgšanas steidzas pāriet uz krievu valodu, ieskaitot “Vienotības” pārstāvjus. Vai tad tā nav oficiālas divvalodības legalizācija, ja savā valstī kandidāti ar augstas amatpersonas statusu nerunā tikai latviski. Tālāk – iespēja sadarboties ar apvienību, kura neatzīst Latvijas okupāciju un kuras vadībā ir interfrontieši ar Rubiku priekšgalā. Šādu spēku nonākšana Latvijas valdībā būtu tikpat liels absurds kā nacistu nonākšana pie Izraēlas varas stūres!

Vēl uzmanību piesaistīja arī stāsts par TV iestudētajām publiskajām debatēm.

– Neesam, bet tie ir būtiski, izdzīvošanas jautājumi valstij un tautai. Publiskajās debatēs, kuras organizē par nodokļu maksātāju naudu, tās lietas patiešām praktiski izvairījās skart.

– Nejaušība?

– Domāju, ka nē. Visu, kas notiek publiskajā telpā, diezgan smalki cenšas izplānot. Arī LNT organizētajās līderu debatēs – pirms mūs aicināja, brīdināja: nedomājiet tur izvērsties par saviem nacionālajiem jautājumiem. Tāda ir tā nostāja, ar to jārēķinās. Tā kā nespējam veidot arī apdullinošas reklāmas kampaņas, tad paļaujamies uz tiem atbalstītājiem, kam esam sevi pierādījuši daudzu gadu garumā. Par laimi, tādu atbalstītāju ir daudz.

Jūlija beigās pamanīju informāciju par to, ka top raksti pirmajam Playboy žurnālam Latvijā. Nebija nemaz tik ilgi jāgaida līdz arī pats žurnāls jau parādīsies kiosku stendos.

Nākamnedēļ, 8.oktobrī, izdevniecībā “Dienas žurnāli” iznāks vīriešu dzīvesstila žurnāla “Playboy” latviskās versijas pirmais numurs, informēja izdevniecības galvenā redaktore un direktore Inga Gorbunova.

Žurnāla pirmais numurs iznāks 20 000 lielā tirāžā, žurnāls būs 112 lappuses biezs, un tā cena mazumtirdzniecībā – 2,09 lati.

Nedaudz par saturu, ko tur varēs atrast.

Gorbunova pastāstīja, ka 85% žurnālā būs vietējais saturs. Savukārt pārējos 15% veidošot karikatūras un joki, “Playboy” arhīva fotogrāfijas un konkrēti pirmajā numurā – rakstnieka Kurta Vonnegūta stāsta pirmpublicējums.

Smieklīgākais visā tajā laikam ir tas, ka par šo žurnālu esmu dzirdējis ļoti daudz, bet neatceros, ka būtu to turējis rokās. Lai gan varbūt tas bija ļoti sen un tāpēc vairs neatceros.

Bet es atceros citu lietu. Pirmā mājas lapa, kuru es apmeklēju kaut kādā ~1998.gadā, kad aizgāju uz LU datorklasi, bija playboy.com. Es to ļoti labi atceros, jo tā bija vilšanās. Šķiet, ka biju gaidījis kaut ko vairāk, bet tur bija nekas, jo laikam toreiz viņiem gāja labi un par interneta saturu viņi nedomāja. Iekš web.archive.org var redzēt kā šī lapa ir izskatījusies tajā laikā. Šausmīgi skaisti. Uzsvars uz vārda šausmīgi. 🙂

Es ļoti ceru, ka kādreiz saņemšu atbildi arī uz šo jautājumu – kā es to daru, kad kaut kādu man nezināmu spēku vadīts eju uz turieni, kurp eju un uzzinu par to, ko uzzinu. Bet nu labi, lai paliek.

Vēru jau ciet vienu cilni aiz otras, līdz izjutu vajadzību aiziet nekur, kur ieraudzīju, ka laacz.lv ir mainījis dizainu.

Man patīk tas, ka laacz ir nācis pie prāta un izvēlējies askētisko minimālismu. 🙂 Visi tāpat zina, ka viņš ir IT vīrelis un pūkainie dizaini viņam nepiestāv.

Man pašam kaut kā nepatīk pirmā lapa jaunajā dizainā – tā izskatās negaumīgi. Pietrūkst kaut kādas rozīnītes. Es gan pats savu “dizainu” miksēju no vairākiem minimālisma dizainiem un tāpat sapratu, ka vēl ir ko rakt.

Bet komentāri laacz.lv lapā patīk.

Uzmanību piesaistīja šis rakstiņš par to cik maz patiesībā vajag cilvēkam, lai viņš būtu laimīgs.

Laimes sajūta turpina stabili pieaugt līdz jūsu ienākumi sasniedz 75 tūkstošus USD (~42 000 LVL) gadā. Kad tiek pārsniegta šī robeža, laimes sajūta vairs praktiski nepieaug. Lielākas summas pelnīšana, protams, dod jums sajūtu, ka esat veiksmīgs, tomēr ikdienas laimes sajūtu tas vairs nemainot.

Sadalot šo summu uz 12 mēnešiem es ieguvu 3500 latus. Viss skaidrs — es gribu būt laimīgs. Meklēju darbu, kurš padarīs mani laimīgu. 😀

Not surprisingly, someone who moves from a $100,000-a-year job to one paying $200,000 realizes an improved sense of success. That doesn’t necessarily mean they are happier day to day, Deaton said.

Pilno rakstu var izlasīt iekš Jahūūū.