Iebridu pie sivna blogā un ieraudzīju šo ierakstu par spiegošanas šedevru, ko ASV vēstniekam Maskavā pasniedza skolnieki.
Viss kā labākajās spiegu filmās.
Vēstniekam ģērbonis tik ļoti iepatikās, ka viņš to piekāra pie sienas savas rezidences darbistabā, kur mēdza rīkot tikšanās ar diplomātiem un kolēģiem. Vēstnieks pat nenojauta, ka ģērbonī viltīgi iestrādāta noklausīšanās ierīce, kas ļāva pārtvert visas istabā notikušās privātās sarunas veselu 7 gadu garumā (1945. – 1952. gados), kad beidzot iekārtu pavisam nejauši atklāja tolaik Maskavā strādājošs britu speciālists.
Bet kārtīgi sasmējos par to cik primitīva patiesībā esot šī noklausīšanās ierīce.
Bet kas pārsteidza CIP darbiniekus nesagatavotus, bija iekārtas paradoksāli vienkāršā konstrukcija. Neliels pulēts cilindrs ar tajā iestrādātu membrānu un antenu. Viss! Nekādu bateriju, nekādas elektronikas, nekādu mikrofonu, nekādu raidītāju vai jebkuru citu radio-detaļu! Principā iekārta esot varējusi darboties kaut vai simtiem gadu.
Tas man atgādināja filmu Ģēnijs, kur arī bija aiz spoguļa izvietota video kamera, bet miliču pieaicinātais eksperts tikai plātīja rokas un stāstīja, ka tas nav iespējams. Savukārt ģēnijam, kurš to visu izstrādāja, tualete bija izlīmēta ar patentiem uz dažādiem izgudrojumiem.