Kāds interneta mārketinga akadēmiskais pētnieks ir veicis nelielu eksperimentu Melnburnes universitātē par tēmu – kā uzņēmuma zīmolu ietekmē negatīvie komentāri Facebook lapās. Domāju, ka lielākā daļa ir kaut kur lasījuši vai kā dzirdējuši, ka negatīvos komentārus nevajag dzēst, bet gan vajag uz tiem atbildēt. Es pats vairs neatceros, kur es par to lasīju vai kāpēc pieturējos pie šī principa no sākta gala.
Neliela tēze par to kāpēc vispār vajag kaut ko tādu darīt saistībā ar uzņēmuma seju.
Consumers form relationships with brands, much like we form relationships with other people. In the same way we form impressions of other people, we also form impressions of brands. Who wants a friend that is not genuine in the way they communicate with us? We want honesty, because honesty suggests that person cares about us. Our closest friends will tell us what they think, and will also help us when we need it. Only telling people what you think they want to hear is not a good way to build lasting strong relationships.
Pētījumā piedalījās 300 respondenti, kuri tika sadalīti 3 grupās, kur katrai grupai tika atrādīta atšķirīga Facebook lapa. Pirmā grupa redzēja tikai pozitīvus komentārus, otrā grupa redzēja lapu ar pozitīviem un negatīviem komentāriem, bet trešā grupa redzēja gan pozitīvos, gan negatīvos komentārus, bet, atšķirībā no otrās grupas, trešās grupas lapā attiecīgais zīmols atbildēja uz negatīvajiem komentāriem.
Ilgus gadus es biju The Bat! e-pasta klienta lietotājs un fans, jo neko labāku es nevarēju atrast. Toreiz biju notestējis visus pieejamos daudz maz populāros un arī mazpazīstamos (dīvainos) e-pasta klientus.
Bet dzīve veic savas korekcijas un deva man mācību, ka nevajag idealizēt vienu e-pasta klientu – ņem un pamocies ar štruntiem. 🙂 Nomainot darbu, no 2006.gada man nācās lietot tādu brīnumu kā Microsoft Outlook, jo komplektā ar šo vārgo e-pasta klientu nāk lielo uzņēmumu e-pasta serviss – Microsoft Exchange, kas piedāvā dažādas labas lietas. Pie Outlook tā arī nespēju pierast un joprojām šo e-pasta klientu neuztveru nopietni, bet izmantoju Microsoft Exchange piedāvātās iespējas.
Bet šīs reizes stāsts būs par to, ko piedāvā Microsoft Exchange un kā var uzlikt automātisko paziņojumu reizēs, kad esam komandējumos vai atvaļinājumos un nevaram, vai drīzāk negribam atbildēt uz darba e-pastiem. Ir taču kādreiz arī jāatpūšas. 🙂
Mārtiņš informēja, ka Google ir palaidusi tautās jaunu fīču, kas ļauj lapas apmeklētājiem novērtēt autora darbu un iedodot +1 novērtējumu ar īpašas pogas palīdzību.
Principā jau tas nav nekas jauns, jo gan pašos blogos, gan dažādos sociālajos tīklos ir jau šādas iespējas realizētas. Atšķirībā no sociālajiem tīkliem, Googles +1 poga ir vērtīga ar to, ka šis vērtējums varētu tikt izmantots meklēšanas rezultātos.
+1 is as simple on the rest of the web as it is on Google search. With a single click you can recommend that raincoat, news article or favorite sci-fi movie to friends, contacts and the rest of the world. The next time your connections search, they could see your +1’s directly in their search results, helping them find your recommendations when they’re most useful.
Neliels video rullītis par to, ko šī iespēja dod.
Par to kā pievienot Google +1 pogu, var palasīt zemāk. Lasīt tālāk →
Apskatījos poda arhīvu un uzraku divus rakstiņu par tēmu grafiskais redaktors GIMP. Raksts gan ir par jaunāko brāli AdaptableGIMP, bet tas nemaina lietas būtību, jo pamats abiem ir viens un tas pats.
Tā kā visiem nav pieejams arhīvs, tad atļaušos nocitēt savu 2002.gada ierakstu par toreiz jauno GIMP 1.2.3 versiju. Pieļauju domu, ka dažs labs varētu arī nezināt, kas tas par zvēru, bet ielikt saiti uz šo rakstu pagaidām nevaru.
Kaut kad pirms pāris gadiem, kad es par linuxu biju lasījis tikai internetā un dzirdējis tā pa ausu galam, biju tik naivs un meklēju kādu alternatīvu OS, jo windows bija pieriebies un visapkārt dzirdēju bļaustamies, ka linux r00lz un tā. Toreiz es apjautājos vai ir kāds grafiskais redaktors līdzīgs Adobe Photoshop arī Linux vidē. Man teica, ka pat labāks esot GIMP. Pie tam vēl apgalvoja, ka sākumā bija GIMP un tikai uz tā bāzes tapa Photoshops (ko tik kaislīgā mīlestībā pret linux neizdomāsi). 🙂
Tā jau protams nav, jo pirmā oficiālā [GIMP v0.54] publiskā versija iznāca 1996. gada janvārī, bet [Adobe Photoshop v1.0] iznāca 1990. gada februārī. Tātad Photoshop ir par 6 gadiem vecāks, bet tas nu tā. Jāatzīmē, ka neviena no šīm programmām sākotnēji nebija paredzēta Windows sistēmai – GIMP bija tikai Linux un Photoshop tikai MAC videi. Pēc tam jau šīs programmas tika piemērotas arī Windows videi.
Vienīgi atšķirība starp GIMP un Photoshop ir tāda, ka pirmais ir bezmaksas produkts, bet otrais ir komercprodukts. Lai gan profesionāļi nezin kāpēc lieto to, kas ir par maksu – Adobe Photoshop un par tādu lietu kā GIMP Windows portu ir maz dzirdējuši.
Atzīšos godīgi, ka man šī programmiņa neiet pie sirds, jo tā atgādina Linux vidi, jo pēc manām domām tur viss ir samērā sarežģīts un neērts lietotājam strādājot grafiskajā vidē.
Kaut gan iespējams, ka pamēģinot šo programmu jums radīsies pavisam cits viedoklis. Šeit apakšā var redzēt bildīti kuru es saglabāju ar GIMP 1.2.3 Windows versiju. Nu ļoti neērts… pat no bufera nemāk ievietot bildi. Uztaisīju ekrāna uzņēmumu un gribēju ievietot GIMPā – skuju. Ja tu nekad neesi strādājis Linux vidē ar X-logiem, tad šī programma radīs nelielu priekšstatu par to.
Pa šiem gadiem nekas būtiski nav mainījies. Vienīgi ir nostiprinājusies mana pārliecība un pieradums darbam ar Adobe Photoshop. GIMP joprojām ir dīvains grafiskais redaktors ar savdabīgu saskarni, kas man nav visai intuitīvi uztverama.
Tā kā liela daļa lietotāju domā līdzīgi, tad cilvēki, kuriem patīk šis grafiskais redaktors un rūp tā nākotne, ir izdomājuši darīt kaut ko lietas labā un mainīt pieeju.
Nu, labi jau labi – es nedaudz pārspīlēju. Patiesībā Amerikā ar likumu nav noteikts, ka darbiniekam obligāti būtu jāpiešķir apmaksāts atvaļinājums. Tas gan nenozīmē, ka nevienam netiek piešķirts atvaļinājums. Vienkārši tas ir kā bonuss. Kārtīgi darbaholiķi.
But employers in the United States are not obligated under federal law to offer any paid vacation, so about a quarter of all American workers don’t have access to it, government figures show.
Most U.S. companies, of course, do provide vacation as a way to attract and retain workers.
But the fear of layoffs and the ever-faster pace of work mean many Americans are reluctant to be absent from the office — anxious that they might look like they’re not committed to their job. Or they worry they won’t be able to cope with the backlog of work waiting for them after a vacation.
Then, there’s the way we work.
Working more makes Americans happier than Europeans, according to a study published recently in the Journal of Happiness Studies. That may be because Americans believe more than Europeans do that hard work is associated with success, wrote Adam Okulicz-Kozaryn, the study’s author and an assistant professor at the University of Texas at Dallas.
Tas gan neliedz viņiem ierindoties ceturtajā vietā starp ekonomiski konkurētspējīgākajām valstīm pasaulē.
He noted that the United States came in fourth in the World Economic Forum’s 2010-2011 rankings of the most competitive economies, but Sweden — a country that by law offers workers five weeks of paid vacation — came in second.
Vienkārši nezināju, ka Amerikā atvaļinājums ir bonuss darbaholiķiem.
Pēc ilgiem laikiem atradu motivāciju uzcept vienu gabaliņu. Šoreiz kā izklaides objekts kalpoja Swedbankas Zelta apkalpošanas programmas klientiem izsūtītais ikmēneša izdevums “Mana banka”. Principā tas ir smalks izdevums, kura mērķis ir pamudināt mūs – zelta apkalpošanas programmas klientus, iztērēt pēc iespējas vairāk naudas, pakalpojumos, kurus piedāvā banka. No šī izdevuma var saprast, kas ir tas, ko banka mēģina iepārdot saviem klientiem.
Ar depozītiem iet grūti, tad nu tagad jādomā kaut kas cits. Nekustamie īpašumi jau sāk pelēt, uzkrājošā apdrošināšana un 3.pensiju fonds ir lietas, kuras šobrīd ir izvirzījušās karstākajos piedāvājumos. Es pirms diviem gadiem naivi domāju, ka notiks kaut kāda rosība uzkrājošajā apdrošināšanā, bet laikam toreiz vēl nebija pienācis īstais laiks, jo depozītos varēja vairāk nopelnīt un uzkrājošās apdrošināšanas bija pārāk nedrošs ilgtermiņa ieguldījums. Ja 2010.gada sākumā depozītu likmes sāka kristies, tad 2010.gada beigās tās jau bija izkritušas cauri grīdai, kas padarīja šo pasākumu gaužām nožēlojamu.
Nu ko, neskumsim. Ja nekustamo tirgus vēl nav līdz galam nogāzies un cenām vēl ir, kur krist, tad apdrošināšanai un pensiju fondiem kā reizi varētu būt zināmas perspektīvas. Ir pienācis laiks izvilkt no noputējušiem plauktiem karstākos uzkrājošās apdrošināšanas un pensiju 3.līmeņa piedāvājumus. Šīs dienas piedāvājums – slaucam valsti uz nodokļu atmaksu. Uztaisīju ekrānuzņēmumu no lieliskā ikmēneša izdevuma. Ļoti vienkārši un salīdzinoši pārskatāmi paskaidrots, kas būs, ja būs.
Banka ir izveidojusi arī kalkulatoru, kas domāts tiem, kuri vēlas paspēlēties un parēķināt cik, tad var naudiņas dabūt atpakaļ. Kalkulatorā man pietrūka kopsumma, kas sanāk, ja kādam ir tik ļoti daudz brīvo līdzekļu, ka viņš ir parāvis gan pensiju 3.līmeni, gan uzkrājošo dzīvības apdrošināšanu.
Šodien raidījums Nekā Personīga pieskārās tēmai – kas ir koučings. Piekrītu Palkavnieka viedoklim, ka viņi koučingu parādīja kā kaut kādu sektu.
Nu jau par traku- NekāPersonīga koučingu parāda kā kaut kādu sektu 🙂
Kad pirmo reizi saskāros ar šo terminu un mēģināju izprast tā nozīmi, arī liku to vienā plauktiņā ar šarlatāniem, “līderisma skolām” un citiem zvēriem. Šobrīd uztveru to kā kārtējo moderno profesiju, kas patiesībā nav nekas slikts, jo mūsu dinamiskajā pasaulē, brīžiem, nepietiek laika, lai apstātos un padomātu par to, kas tu esi, ko tu gribi, ko tu dari un kurp tu dodies, kā arī daudziem citiem, patiesībā, ļoti būtiskiem jautājumiem.
Nepretendēju uz to, ka pārzinu šo sfēru ļoti labi, bet savs viedoklis par to ir izveidojies. Kaut kad twiterī pamanīju saiti uz koučinga seriālu, kuru noskatījos vienā elpas vilcienā.
Piedāvāju noskatīties vienu no sērijām, kurā vienkāršā valodā stāsta par to, kas ir koučs.
Patiesībā jau laikam vajadzētu noskatīties visu no sākuma.
Padomju laikā jeb pareizi būtu teikt padomju okupācijas laikā (POL) mums nācās pielāgoties apstākļiem un apgūt daudzas iemaņas, kuras nebūtu attīstījušās tik labi, ja mēs dzīvotu citos apstākļos.
Viena no šādām iemaņām ir spēja atrast risinājumu reizēs, kad kaut kas ir salūzis un nav pie rokas pareizās detaļas, jo POL viss bija deficīts. Tad palīdzēja krievu tehnikas labākie draugi – lielais skrūvgriezis un āmurs. 😉 Vai arī asais prāts un čaklās rociņas, kas no līdzīgiem priekšmetiem palīdzēja atrast vajadzīgo risinājumu.
Es zinu, ka daudziem šīs lietas šķiet pašsaprotamas un tāpēc tās netiek novērtētas pienācīgi. Man bija tas gods pastrādāt 3 gadus kopā ar ārzemniekiem, kuri katru reizi, kad tika pielietota smekalka junnogo pionera, sajūsminājās par to. Tāpēc es novērtēju šādus centienus.
Tāds sīkums, bet dzīvē var noderēt. Uzzināju arī kaut ko jaunu.
Rezultātā sanāca diezgan sakarīgs iPhone uzlādes komplekts. Līdzi man bija trīs četru bateriju komplekti, ar kuriem iPhone pilnībā varēju uzlādēt 4 reizes un baterijās vēl šis tas palika. Mani aprēķini liecina, ka ar 4 baterijām (Eneloop 2000mAh) var uzlādēt telefonu aptuveni pusotru reizi. Eneloop baterijas ir labas ar to, ka tās laika gaitā pašas praktiski neizlādējas. Gada laikā tajās varbūt zūd 15% no lādiņa, kamēr standarta uzlādējamās baterijas pēc gada būs pilnīgi tukšas pat tad, ja tās netiks lietotas vispār. Ir pieejami arī citu firmu ražojumi tā sauktajām zemās pašizlādes baterijām, tomēr Sanyo ar savām Eneloop bija pionieris, kas izstrādāja šo tehnoloģiju 2005. gadā.
Kad es biju students, tad savam kasešu playerim, jo mp3 toreiz vēl tikai sāka standartizēt, izmantoju akumulatorus, jo tādā veidā varēja ieekonomēt naudu uz baterijām, kas studentam bija ļoti svarīgi.
Noskatījos foršu prezentāciju par to kā tikt galā ar nīdējiem un dažādiem troļļiem. Tim Ferriss pusstundu garā video klipā stāsta par to kā viņš iemācījās mīlēt nīdējus.
Viņš stāsta ne tikai par komentāru spameriem, kas mums jau ir ierasta lieta virtuālajā pasaulē, bet arī par to kā rīkoties, kad reālajā pasaulē kāds tevi mēģina izprovocēt uz darbībām par kurām tu vēlāk varētu nožēlot. Prezentācija varētu būt īpaši noderīga jaunajām “dīvām”, kas domā, ka ar sava jaunā bloga palīdzību izcīnīs taisnību uz pasaules.
Man gan šajā prezentācijā nedaudz pietrūka stāsta par pašiem nīdējiem — kas tie ir par dīvaiņiem, kāds ir viņu mērķis, ko viņi grib panākt ar savām aktivitātēm. Saprotot motivāciju, kas mudina troļļus un nīdējus uz šādām aktivitātēm, arī var ļoti viegli atbilstoši noreaģēt.
Laikam tas ir veids kā es uztveru lietas. Ja es izprotu lietas būtību, tad varu da jebko iemācīties un apgūt. Bet, ja neesmu sapratis, kur ir sāls, tad neviena tehnika man nelīdz, jo fiziski nespēju neko iezubrīt no galvas — organisms to neņem pretī. Lai gan, atceroties skolas gadus, iezubrīt varu, bet pēc tam pielietot nē. 😉
Bet atgriežoties pie tēmas, šajā prezentācijā runāja par tehniku kā tikt galā ar nīdējiem, bet neizstāstīja būtību. Ja es ar nīdējiem nebūtu saskāries pirms daudziem gadiem un uz savas ādas izbaudījis visus priekus, tad visticamāk, ka neizprastu to kāpēc viņš piedāvā tieši šādi reaģēt uz provokācijām.
Gana bieži no paziņām, kas nesen ienākuši internetos, ir nācies dzirdēt, ka kāds viņiem “brauc augumā”, bet viņi nesaprot par ko tāds naids. It īpaši, ja tas ir kāds uzņēmums, kas ir sadzirdējis, ka internetos tagad viss notiek un arī viņiem ir jāpabradā internetu plašumi.
Ko darīt, ja kāds pēkšņi sāk braukt augumā vai gānīties?
Vienas universālas atbildes noteikti, ka nav, jo katrs gadījums ir jāskata atsevišķi. Bet ir pāris lietas, kas nostrādās neatkarīgi no situācijas.
1. Pieņem to, ka visi cilvēki ir labi savā visdziļākajā būtībā. Bet paturi prātā, ka viss šajā dzīvē ir relatīvs un tas, kas vienam ir labi, citam var būt slikti. Atkarībā no tā, kā mēs uz šīm lietām skatāmies.
Apskatījis pacientu, ārsts pasauc malā viņa sievu un saka:
– Ziniet, man jūsu vīrs nepatīk…
– Man arī, dakter! Bet kā ģimenes cilvēks viņš ir labs.
2. Neuztver visu personīgi. Kā viņš varēja noteikt tavu diagnozi? Viņš tiešām ir bijis tavos Tvaika ielas apartamentos un redzējis slimības vēsturi? Ja viņš nav tavs ārstējošais ārsts, tad varbūt viņš gultas kaimiņš ar kuru tu naktī sacenties piršanas sacensībās. Piedāvā viņam padoties turpmākās 3 naktis, ja viņš apsolās neatriebties komentāros un redzēsi kā viņa attieksme mainīsies.
… par diagnozes noteikšanu.
Igaunis aizgājis pie ārsta – venerologa:
– Dakter, paskatieties, lūdzu! Man pil…kaut kas nav kārtībā.
Ārsts veic apskati un jautā:
– Tā, tā…kad pēdējoreiz jums bija sekss?
– Pirms 3 dienām.
– Nu ko, draugs, apsveicu, jūs beidzat!
3. Nomierinies. Izskaiti līdz 10 vai kā citādāk nolaid tvaiku un neatbildi uz agresiju ar agresiju, jo tas ir tieši tas, ko no tevis sagaida. Ja nekas nedeg, tad “pārguli” ar šo sāpi un no rīta ar skaidru galvu vēlreiz padomā vai vajag atbildēt, kā arī izdomā, ko tieši gribi atbildēt. Ko tu iegūsi, ja atbildēsi trollim?
Pie psihiatra atnācis vīrietis un stāsta:
– Dakter, palīdziet, lūdzu! Pēdējā laikā esmu palicis pavisam nervozs, agresīvs. Gandrīz visiem metos virsū. Ko darīt?
Ārsts, pabeidzis aizpildīt kaut kādus dokumentus, paceļ galvu un jautā:
– Atvainojiet, ko jūs teicāt?
– Maita, johaidī! Tu mani te nekaitini!
4. Ja tas ir sakarīgs cilvēks, kas uzvedās kā “trollis”, tad mēģini saprast, kāpēc viņš tā dara. Visticamāk, ka grib kaut ko no tevis, bet nezina kā to dabūt.
5. Nenolaidies līdz viņu līmenim, jo viņi tevi pievarēs ar pieredzi. Bet, ja reiz pieņēmi izaicinājumu, tad dari to gaumīgi, lai pašam būtu prieks. Izglītotie troļļi uzdod labus jautājumus. Ja esi uzrāvies uz tādiem, tad izmanto to savā labā, jo tas palīdz izkustināt pelēkās šūniņas un izlocīt mēli. Šajā sakarā vēl viena anekdote par tēmu.
Armijā notiek mācības automāta izjaukšanā un salikšanā. Čukča jautā:
– Bet kāpēc cilvēku nevar izjaukt un salikt atpakaļ kā automātu?!
– Bet tu iedomājies šādu variantu: jūs visi esat devušies pie miera, bet te pēkšņi – trauksme! Visi lec kājās, sāk ģērbties, bet tu sāc stellēt kopā savu ķermeni. Protams, ka ir milzīga steiga un apjukums, tāpēc tu galvas vietā uzliec sev pakaļu. Un kas notiek? Cepure vairs neder, bikses nevar dabūt ciet, visi sauc: „Urrā!”, bet ko tu…?
Man šķiet, ka šai reizei pietiks. Veiksmi cīņā ar troļļiem. 🙂
Gandrīz pirms gada pie Temas (Tjoma – tas kurš Ļebeģevs) blogā izlasīju par to kā viņš atmeta smēķēšanu. Virsraksts ir viņa stilā – Минздрав идет наxуй. Toreiz nenopublicēju savu ierakstu un labi vien ir ka tā.
Я курил всю сознательную жизнь, с 16 лет. Первые осознанно заработанные деньги я потратил на пачку Кемела. Было это в 1991 году в Польше, в городе Ченстохова, на бензоколонке. За пару дней до путча.
Ik pa laikam parādās kāds paziņa vai kolēģis, kurš grib atmest smēķēšanu. Tad nu dodu viņiem norādes uz maģisko grāmatiņu, kura ir palīdzējusi daudziem citiem smēķētājiem atmest. Šodien gribēju iedot saiti uz Tjomas ierakstu un jau radās nelielas grūtības ar tās saites atrašanu.
