Kazahstānas lidosta

Veiksmīgi ieradāmies Almati lidostā Kazahstānā pēc plkst. 5:30. Domājām, ka baigi daudz laika, jo lidmašīna izlido tikai 8:00. Aizgājām uz tualeti. Huh. Pa durvīm iznāca divas jaunas un simpātiskas kazahu meitenes-apkopējas lidostas formās. Iegājām iekšā un elpu aizrāva, kā arī acīs iecirta nereāli spēcīgs hlora tvans. Nezinu kā to nosaukt, jo tā nebija smaka. Ja kāds vēl atceras padomju laikus, kad tualetēs smirdēja pēc hlora, tad tai smakai ir jāpagriež jauda reizes desmit klāt. Elpot nav iespējas acīs asaras. Knapi nokārtojām vajadzības un ņēmām vagu.

Tālāk aizgājām iečekoties. Piegājām divatā, lai mūs kopā saliktu. Blondā būtne norūca, lai iet pa vienam, jo viņai jāievada svarīgi pases dati un nevar ņemt uzreiz divus.

Pēc tam gājām stāvēt rindu, lai izietu pasu kontroli. Nostājāmies tuvākajās, līdz rinda pienāca tuvāk lodziņam un, tad Atoms pamanīja vienu nelielu niansi – uz loga bija uzlīmēta zaļa lapa uz kuras ar sarkaniem burtiem bija uzrakstīts, ka šie lodziņi ir domāti Kazahijas pilsoņiem, citi diplomātiem utt. Nosmējāmies, ka šie teksti ir labi izcelti un tos var ļoti labi pamanīt. Aizgājām stāvēt pie citiem lodziņiem. Tad mums sākās gaidīšanas svētki. Kādu stundu stāvējām 10-15 cilvēku garā rindā un gaidījām, kamēr pienāks mūsu kārta.

Principā notika visādu šķēršļu pārvarēšana, kas padarīja gaidīšanu nogurdinošu un kaitinošu. Brīžiem meitenes no stikla būdiņām skrēja prom, atstājot rindu nelielā satraukumā. Ik pa laikam pieskrēja kāda stjuarte un nobļāvās par kādu reisu, kas būs pēc 10 minūtēm. Tad cilvēku bari skrēja pie tukšajiem lodziņiem, lai nenokavētu reisu.

Mēs ar Atomu mēģinājām kliedēt laiku, minot, no kuras valstis ir mūsu priekšā stāvošais vīrietis ar diviem puikām. Izsecinājām, ka varētu būt amerikānis, kas lido uz Amsterdamu. Beigās viņš izvilka pases un Atoms apstiprināja minējumu.

Tad parādījās vēl divi reisi – viens uz Dubaju, kas aizgāja pēc 10 minūtēm, es palaidu pupīgu, bet slaidu blondīni ar notetovētu roku, viņa mums uzsmaidīja un aizgāja man priekšā.

Pēc tam ierunājās aiz mums stāvošie afro-amerikāņi. Patiesībā jau besījās ārā viņi visu laiku, bet beigās ierunājās visīsākais ar sasisto seju. Viņam bija lauzts deguns, sasista acs, zilumi uz pieres, lai gan tie vairāk bija brūnumi. Man šķita, ka tas bija kāds bokseris. Viņi bija četri. Mēs viņus palaidām. Viņu treneris (mūsu minējums) paspieda roku un pateica paldies. Tad ar roku pamāja sasistais vīrelis un kuilis, kas bija manā augumā tikai ar kūltūrista miesas būvi. Mēs pasmaidījām un gaidījām savu rindu.

Es pilnīgi apstulbu, kad viņi aizgāja, jo pie dzeltenās līnijas dežūrēja KLM un vēl kādas stjuartes, kas vāca pasažierus uz saviem reisiem. Laikam tas, ka mēs palaidām pa priekšu uzreiz piecus cilvēkus, radīja kaut kādu efektu un mums priekšā vairāk neviens nelīda.

Uz pāris sekundēm es nepiefiksēju, ka lodziņš ir brīvs, tad Atoms aizmugurē stāvošie teica teica, lai iet. Es aizgāju. Viss čiki. Izgājām cauri visām kontrolēm – es savu tableti un kameru tā arī neizņēmu ārā, jo man bija pilnīgi pie kājas. Laikam ilgā gaidīšana radīja savu efektu.

Nonācām vienā uzgaidāmā telpā, kur bija četi Duty-free veikali. Izstaigājām, ar cerību, ka te varētu nopirkt kaut ko no Kazahstānas, bet velti. Pat no alkohola bija tikai kaut kāds Kazahstānas 3 zvaigžņu konjaks un daži šņabji.

Paēst arī nespīdēja, jo norēķināties varēja tikai ar viņu naudiņām.

Toties te bija arī viens labums. Uz viena no solu atzveltnes bija rakstīts, ka te ir bezmaksas wifi. Šī iemesla pēc arī tapa šis ieraksts, jo es skaidri zinu, ka vēlāk to vairs nerakstītu.

Aiz muguras negulēta nakts, jo izbraucām pēc kluba apmeklējuma pirms 1:00 un autobusā īsti nevarēju pagulēt, lai gan iespējams, ka ik pa laikam, tomēr nosnaudos. Priekšā grūta diena.

8 thoughts on “Kazahstānas lidosta

  1. Skujiņa Blogs

    “Aiz muguras negulēta nakts, jo izbraucām pēc kluba apmeklējuma pirms 1:00 ”
    Varbūt ir spēks un vēlme aprakstīt, kā tad bija šajā klubā?

    Atbildēt

Ieraksti komentāru

Tava e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *