Šovakar Panorāmā redzēju sižetu par to, ka pa pilsētu staigā cilvēki, kas vāc parakstus no cilvēkiem par jauna likumprojekta pieņemšanu.
Viņiem ir sava mājaslapa – kreditnemeji.lv.
Pašu likumprojektu var izlasīt viņu mājaslapā. Lai gan es esmu viens no tiem, kas nepadevās kārdinājumam un nepaņēma kredītus, tomēr atzīstu, ka ir nepieciešams atrast kompromisu starp banku interesēm un cilvēku problēmām. Es nezinu vai šis likumprojekts atrisinās problēmu, bet katrā gadījumā tas var iekustināt valdību pievērsties šī jautājuma risināšanai.
Es sapratu tik daudz, ka šis likumprojekts neparedz to, ka tagad visiem tiem, kas nepaņēma kredītus, bet gan veidoja uzkrājumus, tagad būtu šie uzkrājumi jāatdod tiem, kas ņēma kredītus un tagad tos nevar atdot. Šeit ir runa par to, lai uz krīzes periodu līdz 2013.gadam noteiktu saudzīgo režīmu, kura laikā samazinātu ikmēneša maksājumus, lai tie nepārsniegtu 40% no cilvēka ienākumiem.
Te ir pirmie 4 punkti no likumprojekta (izcēlumi mani).
1. Likums regulē to personu aizsardzību, kurām ekonomiskās krīzes apstākļos ir grūtības pildīt vai arī nav iespējas vispār pildīt uzņemtās kredītsaistības.
2. Ar šo likumu tiek noteikts ekonomiskās krīzes periods līdz 2013.gada 01.janvārīm.
3. Likuma mērķis ir nodrošināt kredītņēmējiem iespēju aizsargāt savas tiesiskās un ekonomiskās intereses ekonomiskās krīzes periodā.
4. Aizsardzību ir tiesīgas iegūt gan fiziska, gan Latvijas Republikā reģistrēta juridiska persona pret Latvijas Republikā reģistrētu fizisku vai juridisku personu (turpmāk tekstā – Kreditors) sakarā ar noslēgtu aizdevuma, līzinga, overdrafta, studiju kredīta vai cita veida līgumu, kas ievērojot LR Civillikuma normas ir atzīstams par aizdevuma līgumu. Jebkura veida fiziskas personas kredītsaistību esamība nevar būt kritērijs, kas liedz iegūt trūcīgas vai maznodrošinātas ģimenes vai personas statusu.
5. Jebkura fiziska vai juridiska persona ir tiesīga vērsties pie Kreditora ar prasību samazināt Aizdevuma līgumā noteiktos kredīta maksājumus. Pēc personas iesnieguma saņemšanas Kreditoram ir pienākums izstrādāt un piedāvāt personai tāda darījuma noslēgšanu kā rezultātā personas ikmēneša kredīta maksājumi nepārsniedz 40% no personas vidējiem ikmēneša ienākumiem un vismaz puse no veiktajiem maksājumiem tiek novirzīta kredītsaistību pamatsummas dzēšanai.
Uzskatu, ka valdībai ir jānāk nedaudz pretī un jāatrod kopīga valoda ar bankām, lai atrastu abpusēji izdevīgu risinājumu.
Ieteiktu šo saiti izvākt.. tie plānprātiņi nesaprot ko viņi dara, gluži tāpat kā toreiz, kad ņēma kredītus.
Kāpēc likumprojektā iepītas arī juridiskās personas ? Un kas savukārt pasargās nabaga fiziskās vai juridiskās personas aka Kreditorus, kas pēc šī likumprojekta naudas vietā paliks ar garu degunu ? Tie lobēs nākamo likumprojektu, kas liek valstij maksāt gadījumā ja aizņēmēju sargā šis likums ?
Lai brauc strādāt bordelī Vācijā.
tufta. viņu vadītājs ir gana interesanta persona, lai šīs aktivitātes varētu ņeņemt vērā.
Vai zem šīs akcijas var būt apakšā kāda shēma?
Krīzes likumi nav nekas jauns. Tikai mūsu gadijumā tas nogalinās jebkādas cerības uz ātru atveseļošanos. Krīzes likumu var pieņemt tādā gadījumā, ja cilvēki uz ielām sprāgst. Bet nesprāgst, būsim reāli. Brauc uz Īriju, meklē labāk apmaksātas sfēras, utt. Pieskaņojas. Tā kā nav ko daudz cerēt uz to.
Katrā ziņā neatbalstu neprātīgo kredītu ņēmēju jebkāda veida finansēšanu. Katru mēnesi 500 Ls nolikt nākošos 30 gadus – come on, jebkurš saprata, ka tas nav reāli. Ja uz kaut ko šādu cerēja, tad man nav cieņas pret šādiem cilvēkiem.
Un tie skaitītāji kas skaitās klāt randomā ar bezdarniekiem un aizbraukušajiem arī neievieš nekādu cerību.
Man arī patīk, ka cilvēki var saorganizēt šādas akcijas ar sazin kādiem fantastiskiem sapņiem par kredītu atlaišanu, bet nav spējīgi reāli uzcirst IT sfēru, kas spētu normāli konkurēt kaut vai ar igauņiem.
Ja cilvēks bija tik stulbs, ka pirka dzīvokli pilsētas nostūrī par 200kiloeiro, tad lai pats arī maksā visu mūžu. Krīze, vai ne-krīze, bet par saviem darbiem pašam vien ir jāatbild.
Pie nesakārtotās LV nodarbinātības sistēmas (lasi – algām aploksnē), liela daļa kredītņēmēju pēkšņi saņems “uz papīra” minimālo algu un kreditoriem nemaksās vispār neko. Tas būs nāves spriedums gan kreditoriem, gan arī valsts budžetam. Bet tālāk par savu degungalu jau LAKRA neredz..
Nepiekritīšu. Lai arī varbūt patiesi ir zināma daļa tautas, kas aizņēmās nesaprātīgi, bet ļoti daudzi (tai skaitā arī man pazīstami cilvēki) aizņēmās ļoti pārdomāti, nepārsniedzot tos 20% no ienākumiem u.t.t. Un nomaksāt kredītu arī nebūtu bijušas nekādas problēmas, ja pēkšņi, krīzes rezultātā nebūtu zaudēts darbs, vai arī sākušās neizmaksātās algas.
Par ieteiktā risinājuma efektivitāti nemāku teikt. Neesmu ekonomists.
Vilx-: krīzes neparedzēšana ir nepārdomātība. Piedod, bet tūkstots lati algā pie mūsu produktivitātes līmeņa…vai nu tirgo saldējumu Kairā, vai arī reāli šis fun agri vai vēlu beigsies.
Es visai vāji orientējos ekonomikā. Varbūt kāds var apskaidrot, kāpēc krīze (kā runā gudri cilvēki) sākās no tā, ka mēs patērējām vairāk nekā nopelnījām, bet, skatoties no vienkāršā cilvēka redzespunkta, redzam, ka, spītējot tam apstāklim, 2008. gadā neatmaksājamie kredīti bija tikai 1%? Tātad it kā jau nekādu problēmu, ja 99% spēj tikt galā ar savām saistībām (lai gan tas ir jocīgi, ja tiek patērēts vairāk kā nopelnīts). Turklāt manā uztverē krīze, šķiet, sākās ar Parex banku.
Velns parāvis visus tos dirsējus “kredītņēmēji slikti, fui, riebīgie”. Bļ, man ir viens vienīgs kredīts par sūdainu dzīvokli PSRS laiku mājā. Vajadzēja, ziniet, kaut kur dzīvot. Nu nav, nav man biezo mammīšu un papiņu, kas man “uzdāvinātu” dzīvokli centrā vai iespējas saspiesties divām pilnībā nokomplektētām ģimenēm vecāku mikroskopiskajā dzīvoklītī. Un tagad es sēžu un domāju, kā to maucību atmaksāt, alga ir diezgan acīmredzami samazināta (tā, ka apmēram puse tagad aiziet kredīta maksājumā, puse no atlikušās puses – rēķinos) un, ko domājies, sieva bez darba un bērns aug un prasa arvien vairāk līdzekļu. Nu, protams, nerunāsim par tādu sīkumu, ka ikdienā ģimenei ēst arī gribas un uz darbu, kurā vismaz kaut ko maksā, arī vajag kaut kā nokļūt tos 40 kilometrus.
Nesūdzos. Galus savelku, paplānojot nav nemaz TIK traki, vismaz pagaidām. BET! Es neesmu vienīgais uz pasaules un nebūt ne sliktākajā situācijā (vismaz pagaidām), tā ka padomājiet arī par tām vientuļajām mātēm, kas audzināja bērnus, maksāja kredītu par vienistabas dzīvoklīti un strādāja iestādē, kur viņas noīsināja kā tādu sūda lupatas gabalu, kurš karājas pāri galda malai. Ticiet man, gana daudz cilvēku kredītus ņēma TIKAI tāpēc, ka dzīvei nepieciešamo vienkārši NAV iespējams dabūt citā veidā (dzīvokļu cenas vēl tagad ir tādas, ka pie esošajām algām visu mūžu krāsi un nesakrāsi).
Ibio. Domāt vajag tad, kad autoskolas pasniedzējs un tūrfirmas operatore ņem kredītu 200 kv.m. divstāvu mājas iegādei elitārā rajonā, nevis tad, kad viņi ir beidzot sapratuši, ka šādas izglītības un peļņas līmeņa cilvēki Ņujkorkā dzīvo īrētā mēbelētā dzīvoklī stundas attālumā no centra. (Sk. pirmo sižetu panorāmai(?) par krīzes skartajiem. Slinkums linku meklēt.)
Nolāpīts. Mēs visi gribējām un joprojām gribam dzīvot labi, bet redz neviens mums kaut kā vairs negrib maksāt par mūsu slapjajiem sapņiem. Kāds nezin kādāļ tas tā? Varbūt, ka beizot čalim, kas manai mājai flīzēja tualeti ir laiks izkāpt no septītā bembja, vai arī mauriņa projektētājam no Xpiektā?
Tā lapa ir tīri interesanta 😉
* fiziskām personām 12 LVL gadā;
* juridiskām personām 60 LVL gadā.
Es varētu dibināt Latvijas Kredītu Neņēmēju Apvienību (LAKRENAh).
Attiecīgi 6 LVL un 120 LVL 😉
nav nekāda krīze , ir normāls sakārtošanās process.
axujevshie darbinieki tagad strādā (super)
bija brīdis kad saku nesaprast – kas notiek, es kā nigers rubi pa 14 stundām , kaut kāds pediņš nopērk dārgāku auto nekā man un plātās ka pieci
tagad viss ir savās vietās
BlackHalt pasteidzies , varbūt tiksi pie sava ļimona. Loxartonu biznesa ir jāizvērš zibenīgi.
Wth: Ja nespēj samaksāt par dzīvokli, īrē kā mēs pārējie.
Jā, vienu brīdi dzīvokļu cenas bija ļoti ok salīdzinot ar īri un lētāk bija maksāt, bet tas bija uz ļoti īsu brīdi, praktiski pusgadu.
BlackHalt: seconded 🙂
Width: un nē, cilvēki lielākoties ņēma kredītus tāpēc, ka tie bija lēti, pieejami un visi baidījās no fakta, ka vēlāk NU nekādi lētāk nebūs. Presē tika pludināta spekulantiem vajadzīgā informācija (varētu pasēdēt biblotēkā un pavilkt rakstus ārā).
Un jebkura latvieša sapnis taču ir savs īpašums. Tas nav slikts sapnis. Man joprojām tāds ir. Tikai es gaidīju lūk šo brīdi – kad visi nogāzīsies un sāks no jauna cenas veidoties. Šoreiz uz reāliem pamatiem.
nekad neesmu sapratis kaa var tik bezatbildiigi njemt krediitus, taa kaa meerkakjiem paraada banaanu un viss vairs neko citu neredz
Coolynx, pameklē presē ziņas par Aināru Gorenko. Viņš pats ir namīpašnieks, kas ne pārāk smuki izdarījies ar saviem īrniekiem pirms dažiem gadiem. Man gribas pasmaidīt kad tāds cilvēks metas aizstāvēt citus. Par shēmām neko nezinu, vienkārši spēlē uz situāciju cerībā iesist no publicitātes kādu kapeiku.
normunds, skaidrs, paldies.
Nebija tālu jāmeklē. http://kreditnemeji.lv/blog/lang/lv/2009/03/19/ainara-gorenko-kunga-godigums/
ikmēneša kredīta maksājumi nepārsniedz 40% no personas vidējiem ikmēneša ienākumiem un vismaz puse no veiktajiem maksājumiem tiek novirzīta kredītsaistību pamatsummas dzēšanai — neredzu veidu, kā šo var norealizēt, ja procentus rēķina tā kā māca finansēs. Piemēram, es ar savu 100Ls algu esmu gatavs savam 100k kredītam novirzīt 40% (t.i. 40Ls) pie tam puse no tā dzēš pamatsummu. Pieņemot, ka bankas pievienotā likme ir nevis manam augstajam riskam atbilstoša, bet, piemēram, nulle un es maksāju tikai eiroboru, man vienalga ikmēneša % sanāk ~100Ls. Bet es ne tikai tos nemaksāju, bet kaut kādā mistiskā veidā mēģinu dzēst pamatsummu. Kaut kāds idiotisms.
Kaut gan runas par to, ka LR 100 pamuļķajām galvām kaut ko vajadzētu darīt mūsu labā attiecībā pret bankām ir pilnīgi pareizas. Es joprojām nesaprotu, kāpēc neviens nepiedāvā sekojošo: hipotekārā kredīta gadījumā kredītņēmējs drīkst bankai atdot kredītā ņemto īpašumu un bankai nav vairs nekādu tiesību prasīt kaut ko papildus no kredītņēmēja. Jo tieši banka bija tā profesionālā puse (t.i. viņi to dara diendienā un nav nekādi pamuļķi), kas savulaik īpašumu novērtēja uz xxx tūkstošiem. Ja viņiem bija rozā brilles, tad tieši viņi ir atbildīgi par sekām. Tas arī novērsīs līdzīgus burbuļus nākotnē, jo neviena banka vairs vieglu roku nedos kredītus ar 5% kredītņēmēja līdzdalību no uzpūstiem īpašuma vērtējumiem. Ja viņi zinās, ka paši var to īpašumu dabūt, tad arī daudz kritiskāk izvērtēs vai tiešām doto īpašumu vēlas finansēt.
Tas var būt risinājums – bankas pārņem saistības par īpašumiem un šos īpašumus izīrē. Ja nevari atļauties tik greznu mitekli, tad izvēlies kādu lētāku vietu. Izklausās normāli.
Cik noprotu, tad Swedbanka jau ir izveidojusi savu apakšuzņēmumu, kas kā reizi ar to arī nodarbosies.
ir jameklee risinajums bet ne valsts limenii, bet gan bankas. Juridiski piekritu tai advokatu dalai kas apgalvo ka bankai pashai ir jauznemaas atbildiba par ipashuma vertibas kritumu. T.I. ja vini piekrita ka ipashums novertets par 100 000 ls, tad ar kadam tiesibam shis ipashums tiek parkreditets uz mazaku summu? Savukart, ka sho atbildibu uzgulsim valstij tad arii man bus jamaksaa, jebshu dala no maniem nodokliem aizies shiem nemaksatajiem, kas pec manam domam ir loti negodigi.
@tiri-piri: Get your facts straight.
1) šāda iespēja pastāv, saucas fiziskas personas bankrots. Tikai sākumā ir jāiziet cauri maksātnespējas procesam, kas LV parasti ilgst 7 gadus, ir sarežģīts un dārgs.
2) bankas pašas īpašumus nevērtē. To dara sertificēti vērtētāji, kuri parasti ir saistīti ar kādu nekustamā īpašuma uzņēmumu. Bankai ir saraksts, ar kuriem vērtētājiem tā sadarbojas. Tikai, ja nemaldos, LV vērtētājiem nav nedz civiltiesiskās, nedz kriminālās atbildības par to, ko savērtējuši.
Labi, labi – jūs visi esat jauni IT sfēras spečuki, ko krīze maz skārusi. Es nu jau kādu gadu dzīvoju laukos un redzu, kāds pilnīgs pizdzec lielākajā daļā Latvijas iestājies. Šie cilvēki, kas bez ekonomikas izglītības ņēma kredītu “neapdomīgi”, jo neparedzēja krīzes iestāšanos, ir mazāk kaunināmi, kā jūs, kas jau aizmirsuši tos labos gadus, kad kredīti tika ņemti. Atcerēsimies, ka toreiz īre bija dārgāka, kā kredīta mēneša maksājums, turklāt visi centās izfīrēt īrniekus laukā un dzīvokli pārdot, līdz ar to ģimene nekad nevarēja īrētā dzīvoklī justies stabili. Tolaik īrei dzīvokli bija jāmeklē vismaz mēnesi, bez speciālām firmām atrast bija grūti, turklāt piedāvājums bija dārgs un bieži neatbilstošā kvalitātē. Atcerēsimies, ka bezdarba faktiski nebija, tāpēc cilvēks paņemot kredītu jutās drošs, ka varēs to nomaksāt, jo darbs būs.
Mums ir valsts un valdība, kuru uzdevums ir ierobežot cilvēku stulbumu vai, ja tā nav spējīga, tad vismaz tikt galā ar sekām. To arī prasa apvienība. Ja valdība nedara neko, tad mums tā nav vajadzīga. Es nemaz īpaši neesmu pret sistēmu, kurā valdība ir maz vai nemaz, un arī nodokļi ir maz vai nemaz, kur katrs pats cīnās par aizsardzību, medicīnu un izglītību un izdzīvo labākais, bet es esmu pret sistēmu, kur valdība patērē milzīgus līdzekļu apjomus un nerada nekādu rezultātu iedzīvotāju nespeciālistu aizsardzībā.
Es arī esmu hipotekārā kredīta parādnieks, man to nomaksāt nav problēmas. Bet ja es būtu bijis nevis IT, bet citā nozarē, un pazaudējis savu darbu, ienākumus, tad man būtu šobrīd game over – bērniem nezinu ko dotu ēst, visiem un it īpaši valstij būtu nospļauties, turklāt mani lamātu par spekulantu. Es uzskatu, ka apvienība ir vajadzīga un cīnās par pareizu lietu. Protams, būtu labāk, ja vadītājs nebūtu sliktais spekulants, bet būsim reāli – tas ir daudz ticamāk, ka nadzīgs un uzņēmīgs avantūrists var saņemties un uztaisīt kaut ko līdzīgu LAKRAi, nekā kāds, kas sēž mājās un augstprātīgi smīn, jo darbojas nozarē, ko pagaidām krīze neskar.
Daļa tautas nesaprot vienu vienkāršu lietu vai arī tiek apzināti maldināti – kredītņēmējiem pretī stāv noguldītāji. Bankas nav naudas drukātājas (izņemot centrālās bankas), bankas ir reāli starpnieki starp tiem, kam naudu kādu brīdi tik lielā apmērā nevajag un tiem, kam ir vēlēšanās realizēt kādu ideju tagad un uzreiz, negaidot uzkrājumus. Pie tam mūsdienās runa vairs nav tikai par termiņnoguldījumiem, bet arī tekošajiem kontiem – daļa no tajos esošajiem līdzekļiem var tikt izmantota kreditēšanai.
Nu lūk – tad petīcijas bankām par kredītu atlaišanu, iesaldēšanu utt. ir muļķīgas un ne pēc adreses – ir normāli jāprasa sabiedrības daļai, kam ir noguldījumi bankās, lai paciešās, netērē naudiņu, pagarina noguldījumus uz lielākiem termiņiem utt.
Protams, ir banku pašu kapitāls – tatad akcionāru, ne noguldītāju līdzekļi, taču normālā bankas darbībā piesaistītie un aizdotie līdzekļi ir krietni vairāk, tāpēc tie, kas varētu dot atlaides aizņēmējiem patiešām ir tikai noguldītāji.
Un kā noguldītājs es neesmu ar mieru maksāt par to, ka kāds kreditējās pa maksimumu un vēl vairāk.
Ģirts, ir vēl viena lieta. Ja neatrod kompromisu un ļauj savu vaļu, tad principā sanāks tā, ka cilvēki tiks atzīti par bankrotiem un naudas plūsma apstāsies pilnībā, jo viņiem atņems īpašumus. Iespējams, ka tādejādi varētu sakārtot tirgu, jo parādītos reāls piedāvājums ar dzīvokļiem par saprātīgām cenām. Vienīgi naudas bankām tāpat nebūs un īpašumu vērtība ir kritusies vismaz uz pusi.
Varbūt, ka vajag iet šo skarbo ceļu. Nezinu, jo neesmu par to domājis un analizējis. Es esmu par to, lai tirgū būtu normāli dzīvokļi par 10 000 un nevis 100 000. Tad es arī beidzot varētu pasiltināt ekonomiku. 😀
Palasot to visu, gribas atgādināt, ka šī krīze ir vismaz 10 gadu ilgušais nekustamo īpašumu bezpriģles, kas ar kreditēšanas bumu pacēlās nebijušos augstumos un sasniedza 90to gadu sākuma nereālitāti, ka varēja vārīties 200-300 un vēl vairāk procentiem.
Paliek tikai jautājums tāds, vai kārt pie staba tos, kas uz vella paraušanu izmantoja šo iespēju un dzīvoja zaļi pērkot un pārdodot īpašumus, vai piedzīt no mūsu godīgās valdības ar tagadējiem glābējiem Šķēli, Šleseru (kuru gan citu), Kalvīti utt priekšgalā, kuri visus šos gadus ne tikai necentās sakārtot nekustamo īpašumu tirgu, bet gan jau ka aktīvi izmantoja tā dotās iespējas.
Par bankām, nu bankas te pieslēdzās krietni vēlāk un veiksmīgi uzlika punktu uz i, vai tagad viņas par to nosodīt? Nu saprotu, ka viņas ir visvainīgākās. Vai tad vainīgs būs mākleris, kas godīgi pelnīja savu naudiņu, sakot, ka tik lēti nu toč nedabūs, kaut gan viņš pirms gada to dzīvokli paņēma 2-3x lētāk, vai tad vainīgs var būt mūsu tautas tēvs Šķēle, Šlesers (kurš gan cits) vai veiksmīgākais premjers Kalvītis (tāds “uzplaukums” vēl nebija pieredzēts, kā Kalvīša laikā), viņi tak strādāja mūsu labā. Nu protams, ka vainīgas ir sliktās bankas, kuras mums ar varu iegrūda zobos savu naudu un tagad grib no mums noplēst 10 ādas.
Dažreiz toč sanāk vēmiens, ka tie, kas tik tiešām būtu vainīgi, nosoda tos, kas pagadījās pa ceļam. Nu lab, pārējais jau visiem skaidrs, man tikai šķita, ka īstos vainīgos neviens pat nepiemin, piemin tikai tos, no kā šobrīd reāli var kaut ko nokāst.
m
Jebkuram kas ņēma kredītu bij izskaidrots ka viņam par to būs jāatbild ar savu galvu … viņiem teica ka tā nauda būs jāmaksā … viņiem neviens neteica ka viņi varēs nemaksāt ja pazaudēs darbu … viņiem neviens neteica ka varēs nemaksāt ja salauzīs kāju un visu naudu iztērēs operācijai … viņiem visiem ziņās nepārtraukti teica ka ir nekustamo īpašumu burbulis un ka cenas ir pārspīlēti augstas …
Tas paskaidrojiet man vienkāršajam ļautiņam, kurš to visu saprotot neparko neņēma kredītu un tāpēc šobrīd var neskriet kārties bet turpināt dzīvot – ko no iepriekš minētā tie kredītņēmēji tolaik nezināja? Par ko tagad visiem pārējiem būtu viņus jāglābj?
Vēl tagad atceros kā viņi visi zīmējās ka redz viņi ir gudri ka paņēma kredītu, bet es un tie kas dzīvo īrētos dzīvokļos ir stulbi … kāpēc mums tagad viņi ir jāglābj?
man viņu nu galīgi nav žēl
Skatos, ka te daļai IT džeku galvā sakāpis tāpat kā savā laikā kredītņēmējiem 🙂 Ja kādreiz kredītgrābēji bija krutie, bet pārējie lošaras, tad tagad nekredītņēmēji ir krutie, bet pārejie lošaras. Nevajag krist galējībās – taisnība ir kaut kur pa vidu.
Manā skatījumā pie tik samilzušās problēmas ir vismaz 3 vainīgās puses:
1. Saeima un valdība, kas nenoregulēja un nedzesēja savlaicīgi pārkarsušo NĪ sfēru. Tas jau arī saprotams – viņi paši uz tā vārījās. Bet bija jāizdara pavisam vienkāršas lietas jau pašā SĀKUMĀ – kredītus drīkst dot tikai ņemot vērā oficiālos ienākumus, no kuriem tiek maksāti nodokļi; ienākums no NĪ pirkšanas / pārdošanas jāapliek ar ienākuma nodokli; jāievieš NĪ nodoklis arī par ēkām; cilvēks nepieciešamības gadījumā var atdot nekustamo īpašumu, tiekot vaļā no hipotekārā kredīta saistībām; normāla fizisko persona bankrota procedūra arī parastiem cilvēkiem (pašlaik reāli tie, kuriem to vajag, nevar iziet, jo nav ienākumu).
2. Bankas, kas grūda no mātebankām aizņemtos līdzekļus Latvijā bez apdomas un sajēgas, cīnoties tikai par lielāku tirgus daļu. Te nu bija izslavētā banku analītiķu gudrība 🙂 Un nevajadzēja izstrādāt tādu plānu un bonusu sistēmu, kas darbinieku motivēja nedomāt, bet tik grūst kredītus pa labi un pa kreisi.
3. Kredītņēmēji, kuri neapdomīgi padevās presingam no banku reklāmām, valdības trekno gadu solījumiem un mūžīgās izaugsmes mītam. Jā, nepadomāja vai neticēja, ka var būt tik slikti kā tagad.
Ja visu atstās kā ir, tas ir, iznest krīzes smagumu tikai uz kredītņēmēju pleciem, tad redzu sekojošas problēmas:
1. Bankas praktiski būs aplaupījušas daļu latvijas iedzīvotāju, daļu paverdzinājušas uz mūžu. Tā kā fiziskās personas bankrots ir dārgs prieks, tad tiem, kas nespēs to finansēt, īpašumi tiks atņemti, parāda starpība uzkrauta virsū. Reāli cilvēkiem nav īpašuma, bet palicis parāds, kurš jāmaksā. Ja cilvēkam alga nebūs pietiekoši liela, tad to pašu parādu piedzenot aptīrīs līdz iztikas minimumam.
2. Izriet no pirmā punkta – cilvēkiem, kuri iedzīti parādu verdzībā, vispār nav nekāda stimula strādāt oficiāli. Vai arī viņi aizbrauks kaut kur projām uz citu valsti, kur Latvijas parādpiedzinējiem vēl rokas nesniedzas.
3. No otrā punkta izriet, ka palielinoties ēnu ekonomikai un daļai ekonomiski aktīvo iedzīvotāju emigrējot, vēl straujāk samazināsies budžeta ieņēmumi. Pie tam šoreiz aiztīsies arī daļa uzņēmīgo cilvēku, kuriem sagruva bizness. Tātad samazināsies arī eknomiskās izaugsmes potenciāls.
4. Valstij būs mazāk naudas, tātad arī IT pasūtījumiem. Tātad IT sfērā, kas daļēji barojās no uzpūstām cenām valsts pasūtījumos (dalīja laupījumu ar valsts nozadzējiem). Un tad skatīsimies, kādu dziesmu dziedās šejienes IT dirsēji 🙂
Ja meklē, kurš vainīgs, der atcerēties par vēl vienu kategoriju, kura parasti paslīd garām. Elementārs jautājums – kur palika nauda? Bankās? Ne gluži. Jā, klienti sāka maksāt kredītprocentus, bet kredītu termiņi nebūt nav pat pusē – tātad pamatsummas nav atgūtas, uz ko norāda arī milzīgie uzkrājumi, zaudējumi utt.
Kas tad izcēla naudu? Tie, kas pirka un pārdeva un piedevām vēl nemaksāja nodokļus par šo biznesu. Tie arī bija tie, kas dzina cenas augšā – par ko liecina it kā izpārdotie objekti, bet ar gana tumšiem logiem vakaros. Tie, kas paspēja nokāpt – pārdot pirms krituma, tagad laimīgi klusē. Savukārt tie, kas palika ar strauji vērtību zaudējošiem aktīviem, tagad uztur sabiedrības domu, ka vajag atlaist parādus, dot iespēju nomest atslēgas utt.
No malas droši vien izskatījās gana amizanti, kā ieziemieši viens otram mēģināja pārdot banānus par arvien pieaugošu cenu, tam aizņemoties naudu no ārzemniekiem. Un iegūto virtuālo labumu notriecot reālos spīguļos no ārzemju ražotājiem.
Manuprāt, vainīgos meklēt ir bezjēdzīgi jebkurā gadījumā. Drīzāk vajag atrast risinājumu un ar to klauvēt pie valdības durvīm.
Vainīgos nav jāmeklē, jo tie jau ir zināmi — cilvēki, kas ņēma kredītus ar lielu risku (t.i., lielu procentu no ikmēneša ienākumiem). Krīzes rezultātā cieš gan tie, kas aizrāvās, gan tie, kas ņēma saprātīgi, gan daudzi tie, kas neņēma vispār. Drauga vecāki, piemēram, abi strādā valsts iestādēs un, kaut arī krīzi sagaidīja bez neviena parāda, šobrīd (dēļ nepriekšnieku algu samazināšanas) ir spiesti kasīt santīmus. Bet visādi aktīvisti to vien grib, kā vēl no viņiem noplēst (vai nu caur jau tā uzpūstajiem nodokļiem, vai caur bankām, kur viņu niecīgie uzkrājumi var zaudēt procentus), lai stutētu tos, kas vieglu roku paši sev cilpu uzsēja, kaklā uzlika, uz ķeblīša nostājās, bet tagad, kad kājas sāk ļodzīties, brēc pēc palīdzības.
Un nav te ko vainot ne valsti, ne bankas, tas ir tieši tikpat idiotiski, kā vainot saldumu ražotājus un reklāmas aģentūras pie bērnu veselības problēmām, jo viņi vecāku uzticēto pusdiennaudu notērē košļenēs un pēc tam dzīvo pusbadā.
CooLynX, risinājums ir vienkāršs. Ikvienam valstsvīram (deputātam, ministram, utt.), kura ienākumi (visas algas, prēmijas un pārējo kopā) pārsniedz 5 minimālās mēnešalgas, vismaz pusi no šiem ienākumiem veltīt iedzīvotāju problemātisko kredītu (kas paņemti pirmskrīzes laikā) dzēšanai, sākot ar vismazākajām summām. Tādā veidā vispirms tiks pabalstīti sabiedrības saprātīgākie iedzīvotāji, nevis glupākie.
Risinājumu es jau piedāvāju krīzei sākoties. Tas būtu no vispārpieņemtās morāles “ļauns” risinājums, bet mēs pēc tam dzīvotu uz urrā, un izskatās, ka daža laba partija beidzot ir sākusi par to pašu arī runāt – tātad iespēja atbrīvoties no parāda atdodot īpašumu, par kuru ņemts kredīts. Es gan nezinu, cik liels % ir tādu, kas ieķīlāja vecāku dzīvokļus kopā ar pērkamo dzīvokli – ja šis procents ir liels, tad likumam jāaizsargā galvotāju īpašumu. Būtībā valstij jāizdara to pašu pret bankām, ko tā dara pret saviem iedzīvotājiem un jālauž tiesiskās paļāvības princips, mainot atpakaļejošus līgumus. Kas šādā gadījumā notiktu? Cilvēkiem/iedzīvotājiem rastos iespēja atbrīvoties no kredītu nastas (tipa – pamēģināju, nesanāca, atdodu visu atpakaļ un atvados) nezaudējot pārējo savu īpašumu; mums būtu pilnīgs banku sektora krahs, kas, protams, radītu neērtības, bet vietā ātri nāktu jaunas bankas; zaudējumus būtu spiesta paņemt Skandināvija uz sevi un norakstīt – parādi atgrieztos no kurienes nākuši. Tirgū parādītos īpašumi par pieejamām cenām, jo banka nav ieinteresēta tos uzturēt. Dēļ banku sektora kraha un parādu norakstīšanas tiktu pārtraukta visa šī agonija ar nepārtrauktu ekonomikas samazināšanos un bremzēšanu un visi varētu sākt rāpties ārā no bedres, ekonomika pārietu izaugsmē, tipa jauna dzīve.
Tas, kas tiek darīts šobrīd, ir pats, pats sliktākais – valdība aizņemas neaptveramus naudas apjomus (ārējais parāds ir apmēram 20 miljardi = apm 9090 Ls uz iedzīvotāju) tāpēc, lai varētu paildzināt sev normālo situāciju. Parāds būs jāatdod visiem – gan tiem, kas ņēma kredītus, gan tiem, kas tagad priecājas. Un tas būs jāmaksā gadiem ilgi, jo vidējam Latvijas iedzīvotājam 9 tūkstoši ir baisa summa. Tāpēc es domāju, ka nevajag tik daudz Latviešiem raksturīgā galā baidīties aizvainot Skandināvu jūtas, un iznesam savu krīzi uz viņu rēķina, sasodīts!
Kaitnieks: Utopiski pastulbs plāns.
Tas draudētu ar nenormāli ilgu starptautisku tiesāšanos, kur rezultāts ir skaidrs kā diena. Rezultātā mēs ne tikai maksātu kā valsts visus tos miljardus Svenoniem atpakaļ, bet vēl klāt nāktu vājprātīgi soda procenti, tiesu izdevumi, līdz B vai pat C samazināts valsts uzticības reitings visās iespējamajās aģentūrās, kas liegtu jebkādu normālu investīciju piesaisti, kas varētu sekmēt ekonomikas atveseļošanos, negatīvu valsts tēlu kopumā, utt, utjp. Tikmēr iespējams, būtu arī apgrūtināta esošo uzņēmumu dzīve, jo Svensonu bankās loģiski rastos maksātspējas problēmas, bet konti lielākai daļai uzņēmumu ir tieši tādās bankās. Rezultātā – kavējas algu izmaksas tiem, kas vēl varētu varbūt savilkt galus kopā.
Par vēlu dzert Boržomi, kad aknas atteikušas. To vajadzēja iepriekš tiešām darīt – pieņemt kā likumu. Kamēr tas nebija izdarīts, bankas arī atļāvās izsniegt Hipokredītus uz smieklīgiem procentiem. Ja tāds likums būtu ticis pieņemts, tad procenti būtu lielāki un bankas ar to varētu rēķināties.
Ir jau arī cita kustība – no tautas masām nāk protestu saukļi pret NI nodokli. Stulbākais tas, ka tie tautas bļāvēji cīnas par savu piecīti gadā (nu max +-40LVL). Lielie īpašnieki (kuru ir daudz, kas vel labajos laikos sapirkās) pagaidām berzēdami rokas noraugās uz tautas centiemiem 🙂
Šis NI nodoklis ir vismaz 2 iemeslu dēļ labāks par piem. PVN paaugstināšanu:
1) no tā gandrīz nereāli izvairīties
2) tas ir sociāli samērīgs – tam kam maz, no tā maz pajautā; tam kam daudz, tas samaksā atbilstoši un veic inventatizāciju, kas kopumā ir labs process.
spoo: Es domāju, ka Tev vajadzētu sākumā iepazīties ar to likumprojektu, pirms gudrus komentārus raksti. Cipari ir daudz savādāki. Tavs pieminētais maksimālais cipars 40 Ls ir izmantojams, bet gan par vidusmēra īpašumu un nevis gadā, bet mēnesī. Pie kam šo nodokli ievieš brīdī, kad iedzīvotājiem iet vissmagāk.
par vidusmēra īpašumu un nevis gadā, bet mēnesī.
interesanti par kuru no visiem variantiem tu tagad raksti? Pēdājais variants, kas, cerams, aizies uz Saeimu bija 0.2% no kadastra vērtības gadā. Un tas nekādi nevar uztaisīt 500Ls gadā.
Hmm. Visiem variantiem tiešām nevarēju izsekot līdzi. Iespējams, ka pēdējo, kuru tagad bīdīs uz saeimu, ir 0.2%. Lai gan es manīju likmes 0.4 vai 0.5%. Kas protams ir labāk par sākotnēji minētajiem 1-1.5%, kas bija pilnīgs kosmoss. Laikam gan biju rēķinājis pēc tās pēdējās absurdās likmes. Tāpat – dzimtas dzīvoklī, kur mani senči sāka dzīvot 1936.gadā, kurā es ar ģimeni dzīvoju, kā arī brālis ar ģimeni, mēnesī būs 20 Ls :(. Pavilksim protams, bet nepatīkami šobrīd tas ir tāpat.
Likums ar kuru arī privātpersonām grib legalizēt Latvijas biznesā pieņemtās standarta shēmas – velkam ar oborotu un krītiem kāmēr nāk piķis, a kad piebeidzas tad fiksi uzmetam un taisam nākošo prodžektu. Viss godīgi – ja jau “uzņēmēji” var, tad nafig privātie ne 🙂
No šitādas pieejas ārzemju bankas un riska apdrošinātāji jau ir pardon my french pilnīgi appimpojušies un domā kā varētu aizmukt 🙂
Es pats esmu no tiem meža dīvainīšiem, kam, lai gan ienākumi ir tādi, kas daudziem kaucējiem pat sapņos nerādās, nav savas personīgā privātīpašuma Rīgā. Mani ģimenei pagaidām pilnībā pietiek ar īrētu 4 istabu dzīvokli. Tas nenozīmē, ka es nesapņoju par SAVU māju (un domāju to uz pavasari, kad kompetenti banku augstā gala darbinieki neoficiālās sarunās prognozē nākošo paniku un NĪ cenu krituma pīķi, par skaidru naudu ieviest), bet par BANKAS māju es tiešām nekad neesmu domājis. Vispār kredīts patēriņam (arī mājoklim) ir pilnīgs marazms – kredīts ir domāts lai tie kam ir nauda, bet nav ideju kā to pavairot (bankas) aizdod naudu tiem
kam ir idejas kā šo naudu pavairot (uzņēmēji), bet ne tiem kam ir ideja kā šo naudu notērēt 🙂
Maiklz. Vot piemet, tu samaksāsi 20 LVL, bet padomā cik nāksies maksāt tiem, kam milijonu īpašumi. Kopumā sanāks normāls valsts neefektīvās funcionēšanas saglabāšanas plāns 🙂
tiem īpašumiem kam vērtība miljonos kadastrālā vērtība ari ir tāda pati?
–>>qwerty: tas atkarīgs no tā, kur novietots īpašums. Ja villa atrodas kaut kur Latgalē pierobežas mežos, tad kadastrālā vērtībā, iespējams būs neliela. Taču ja villa ir Jūrmalā kāpu zonā, tad kadastrālā vērtība noteikti ir mērāma 6-7 cipariem.
Melīgu pidaru lapa.
No pirksta izzīsti skaitļi gan par algām, gan par bezdarbnieku skaitu, gan par aizbraukušo statistiku.
Apbrīnojami drosmīgi meļi.
Ir jābūt aklam idiotam lai neredzētu visas tās nesakritības un stulbības.
Starp citu… idiots kuļļinks iepisa to bildi laikam vispār nedomājot.
Tas ir animētc gifs…
Ok.. sūdc ar skaitļiem un to ticamību, bet tās kā jamie mainās…
Parēķini pa cik jamie pamainās minūtē un cik LV ir iedzīvotāju… :>
Tā sūda bilde viņu lapā ir jau kādu gadu un joprojām atrodas idioti kuri pilnā nopietnībā uztver to huiņu.
No sākuma visādi pravietojumi.. tagad šitā huiņa.. Ati.. vai kā tevi tur.. tu esi idiots. Reāls idiots.
Es treknajos gados smagi rukāju un braucu uz darbu ar velosipēdu 🙂 Tagad krīzes laikā beidzot esmu nopircis mašīnu un dzīves kvalitāte iet tikai uz augšu, lai gan ienākumi ir pat nedaudz samazinājušies. Joprojām īrēju 3 istabu dzīvokli, bet patīkami, ka īre tagad arī ir nokritusies. 🙂
Te pavīdēja doma, ka IT darbiniekiem vienkārši ir paveicies. Es gan domāju, ka tā nav veiksme, bet nopelnīti panākumi, jo IT sfērā vienkārši ir vairāk reāli jāstrādā un jāattīstās. Citās sfērās bija vieglāk tēlot profesionāļus un saņemt lielu naudu par neko. Krīzes laikā viss vienkārši tiek nolikts savās vietās, un īstiem profesionāļiem jebkurā sfērā ir labi apmaksāts darbs pat krīzes laikā. Izeja no krīzes ir viena: celt profesionalitāti un darba ražīgumu, nevis cīnīties par pārpalikušo līdzekļu pārdali.
Lai vai ko tur bīda Aivars Gorenko, bet mēs esam spējuši īsā laikā notrallināt Skandināvu pensionāru sūri grūti sarūpētos 75 miljardus. Lūk tas ir spēks! :DDD
psc:D