Es savulaik strādāju kopā ar vienu vācieti, kas runāja gandrīz tīrā latviešu valodā. Toreiz man tas bija tāds kā neliels šoks, jo dzīvoju sabiedrībā, kur cilvēki visa sava mūža garumā nebija spējuši iemācīties šo grūto valodu, un nebiju pieradis pie tā, ka kāds dīvainis pāris gados to varētu apgūt.
Laiks iet un viss mainās. Tagad pie mums ciemos brauc citi dīvainīši, kas turpina mani pārsteigt. Tagad viņam vajag samācīt normāli lamāties, lai cilvēks varētu izteikties. Es gan shprechot tā arī neiemācījos. 😉