Pēdējo nedēļu laikā ir notikušas dažādas lietas, kas lika man mazliet aizdomāties un nopietnāk izturēties pret to, kas šobrīd notiek pasaulē, un vēl tepat mājās – Latvijā. Ar zināmu ironiju izturējos pret krīzi. Un arī nekārtības 13.janvārī es uztvēru kā šovu, ko zināmā mērā atbalstīja valdība ar savu rīcību gan grautiņu laikā, gan arī spēlējot teātri, kas sekoja pēc tam.

Ejot pa pilsētas ielām, var redzēt divu veidu veikalus – vienos ir atlaides un totālās izpārdošanas līdz pat 70% un vairāk procentiem, otros ir izkārtnes, ka iznomā telpas. Darbiniekus samazina ne tikai valsts iestādēs, bet arī komercuzņēmumos. Darbinieki uz izsludinātām vakancēm piesakās 10 minūšu laikā kopš tā tiek publicēta. Un vispār, izmaksu bremzes nav nospieduši tikai idioti, deģenerāti un valdības vīri.

Ko es tur daudz kulšu salmus. Man patika šī intervija ar Vulfu Kozlinski. Viņš citē interesantas tēzes un izsaka gana sakarīgu viedokli.

Man bija iespēja iepazīties ar ļoti nopietnu cilvēku, ārzemnieku, kurš pameta vienu valsti, pārcēlās uz citu, un viņa tēze bija — ja cilvēks katru gadu iztērē kaut vienu naudas vienību mazāk, nekā nopelna, un uzkrāj šo vienību, tas ir normāli, bet, ja ir otrādi, īpaši, ja valsts tā dara, tas ir ceļš uz nabadzību.

Vēl man patika šī daļa.

Piemērs — nodokļu paaugstināšana. Mana kolēģa un skolotāja profesora Ervina Grinovska tēze teic, ka ekonomikas likumi darbojas neatkarīgi no tā, vai mēs to gribam vai negribam. Mēs varam tos neņemt vērā un ciest zaudējumus. Šajā situācijā ir vienkāršs likums — ekonomika lejupslīdē jāstimulē. Tas nozīmē, ka nekādā gadījumā nedrīkst celt nodokļus. Lielbritānija un Vācija nodokļus pazemina, ASV ievieš virkni nodokļu atvieglojumu, pat Šveice to apdomā. Mūsu rīcība ir pilnīgi pretēja teorijai. Otra zināma tēze — jo augstāki nodokļi, jo zemāks to maksāšanas procents.

It kā vienkāršas un loģiskas lietas, bet kāpēc tās neņem vērā, nesaprotu. Man prātā nāk tikai viena lieta – organizētā noziedzība jeb vīriņi, kas patiesībā izlemj Latvijas likteni. Ja kaut vienu no shēmotājiem vai viņu saimniekiem iesēdinātu, tad iesēdinātu arī otro un trešo. Tālāk jau pa ķēdīti sēdētu lielākā daļa no iesaistītām personām un varētu tikai nobrīnīties par pēkšņo valdības atmodu. Šobrīd shēmotāji ir ieinteresēti izspiest visu, ko vien var, jo valsts jau pēc definīcijas nevar bankrotēt Jeb bankrotēt var, bet tas jau nenozīmē, ka tā pārtrauks eksistēt – vienkārši nevajadzēs atdot sazagto naudu un pavērsies jaunas iespējas kā nozagt jaunus aizdevumus.

Nevajag mani pārprast – man nav pretenziju pret to, ka valdība shēmo un zog, lai viņi paņem savu daļu, bet visam jābūt saprāta robežās – ar mēru. Tas nedrīkst būt par biznesu, kā tas ir šobrīd. Izdarīji kaut ko labu valstij, nu paņem savu procentu. Man ir radies iespaids, ka līdz šim shēmas tika bīdītas ar mērķi, lai iegūtu pēc iespējas lielāku daļu no ieguldītā kāposta. Rezultātā mums ir dārgākie projekti pasaulē un nebrīnīšos, ja lielākie parādi, ko nespēsim atdot vēl ilgus gadus, jo nav jau neviens, kurš par to domātu – visi ir aizņemti ar shēmošanu.