Diskusija par autortiesību aizsardzību Krievijā

Tikko noskatījos raidījumu “Ничего личного”. Украдено у автора pa TVCI (raidījuma atkārtojums būs redzams rīt 26.06.2007 plkst.16:35 pēc Latvijas laika) kurā bija diezgan interesanta diskusija par autortiesību jeb intelektuālā īpašuma aizsardzību Krievijā. Diskusijā piedalījās divas puses – viena aizstāvēja komerciālo pusi, kura vēlas nopelnīt uz autoru darbiem, bet otra attiecīgi tos, kas uzskata, ka autortiesības patiesībā ir cēls aizsegs milzīgai naudas mašīnai, kur pats autors ir jau 20 reizes aizmirsts un kura intereses patiesībā nevienā acī netiek aizsargātas. Tēma bija it kā vispārināta, bet tajā pašā laikā vilka uz mūzikas un kino pusi.

Viens no komerciālās puses pārstāvjiem bija pazīstamais krievu režisors Егор Кончаловский, kurš ir uzņēmis tādas populāras filmas kā Антикиллер (2002), Антикиллер 2: Антитеррор (2003), Побег (2005) un pēdējā Консервы (2006). Viņš godīgi pateica, ka grib taisīt naudu un tāpēc viņam ir svarīgi, lai filmai būtu labi ieņēmumi no kinoteātriem, nevis no pirātiskajām kopijām. Jo lielāki ieņēmumi būs no kinoteātriem, jo lielākus honorārus varēs prasīt par nākamajām filmām. Viņš nav ieinteresēts, lai šo filmu redzētu pēc iespējas vairāk cilvēku (mana interpretācija). Viņu interesē kases gabali, kas palīdzēs taisīt jaunus kases gabalus. Normāla loģika. Es viņu saprotu.

Principā komerciālā puse neko jaunu un interesantu nepastāstīja – visi tie paši vecie argumenti par zagšanu un viltotu, kā arī nekvalitatīvu kopiju izplatīšanu, kuras rezultātā cieš visa tauta, jo nav naudas, lai atbalstītu jaunus autorus. Uz ko otra puse atbildēja, ka nauda speciāli netiek tērēta jauniem autoriem, jo ar pazīstamiem un jau “uzdzītiem” mūziķiem var daudz vairāk un vieglāk nopelnīt.

Nekomerciālo autoru aizstāvis izteica tēzi par to cik bezjēdzīgi ir censties šajā tehnoloģiju laikmetā likt šķēršļus un cīnīties ar tā saucamo pirātismu. Uzliekam serveri valstī, kur nav tik drakonisku likumu un turpinam izplatīt visu, ko vēlamies. Šajā sakarā viņš izmeta spārnotu citātu:

Замучаетесь пыль глотать.

Tā kā mēs neesam vienīgie, kur naudas maisi cīnās ar tautu un un mēģina iznīdēt tā saucamo pirātismu.

17 thoughts on “Diskusija par autortiesību aizsardzību Krievijā

  1. CannibalSmith

    Vēsturiski “autortiesību likumi” radās kā naudas kāšanas likumi. Tas aizsākās kā izdevniecību tiesības deklarēt monopolu kādā reģionā.

    Atbildēt
  2. Muttkoff

    Cilvēka dabā ir bļaut par to, kurā barikāžu pusē viņš atrodas.
    Ja puika ir kino skatītājos (programmatūras lietotājos, mūzikas klausūtājos utt.), viņš raud par autortiesību likumu bezjēdzību un “tā nauda līdz autoram tāpat nenonāk”.
    Pietiek puikam sākt strādāt lauciņā, kur viņa atalgojums ir tieši proporcionāls ieņēmumiem no autortiesību objekta pārdošanas, kā viņš sāk šņukstēt par pirātu nekaunību un izpildvaras īsajām roķelēm.
    Ko kundziņš teiks, ja viņa web lapu (programmu, videoklipu utt.), ko viņš būs iecerējis pārdot, piemēram man, kāds, piemēram es, nagļakā nospers? Ir dzirdētas frāzes par to, ka slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās, un, ka zog tikai lohiem, bet tas viss aplkust, kad pašam kundziņam kaut ko nofenderē.
    Vislielākais paradokss ir tas, ka cilvēks reti pieļauj domu, ka viņš varētu kādreiz nonākt pretējos ierakumos. Jebkurā sfērā – autortiesību ievērošana, palīdzība invalīdiem pēc darba spēju zaudēšanas, ieslodzīto dzīves apstākļi utt.

    Atbildēt
  3. Avellano

    Es neteiktu, ka ir korekti salīdzināt autortiesību ievērošanu ar palīdzību invalīdiem un ieslodzīto dzīves apstākļiem. Izvēle balstīt savus ienākumus uz autortiesību maksājumiem atšķirībā no abiem pārējiem ir katra paša izvēle – es varu to izvēlēties, bet varu arī neizvēlēties.
    Ja mēs redzam, ka autortiesību prakse kļūst apšaubāmāka un grūtāk kontrolējama, tad šāda pelnīšanas veida izvēle ir, maigi sakot, aprobežota un balstīta uz to, ka šim cilvēkam trūkst ideju par to, kā varētu rīkoties gudrāk.
    Autortiesības es salīdzinātu ar naudas prasīšanu no stopotājiem. Agrāk daži tā mēdza rīkoties, tagad laikam vairs nē.
    Jā, vienmēr būs tirgus segmenti, kuros tiks ievērotas autortiesības. Visticamāk, ka tāda vismaz vēl kādu laiku saglabāsies uzņēmējdarbības vide, kurā tiek izmantota šauri specializēta programmatūra – piemēram, arhitektūras biroji, statistiskās analīzes firmas un tamlīdzīgi.

    Atbildēt
  4. Muttkoff

    Es nesalīdzinu autortiesību ievērošanu ar palīdzību invalīdiem un ieslodzīto dzīves apstākļiem. Es saku, ka “…cilvēks reti pieļauj domu, ka viņš varētu kādreiz nonākt pretējos ierakumos. Jebkurā sfērā…”.
    Par stopotājiem: nepatīk, ka prasa naudu – nekāp tajā mašīnā! Ir šoferi, kas prasa naudu, ir arī tādi, kas neprasa. Nepatīk, ka prasa naudu par programmu vai filmu – nelieto programmu vai neskaties filmu! Tā ir autora izvēle – prasīt vai neprasīt naudu. Tā ir tava izvēle – pirkt vai nepirkt pakalpojumu.

    Atbildēt
  5. CooLynX Raksta autors

    Muttkoff, starp citu, lielākā problēma nav vis tas, ka tu nonāc “otrā pusē”, bet gan tas, ka tev kaut kas ir jādara pret savu gribu. Neviens taču tevi nespieda iet uz to otru pusi vai ne? Jebkura cilvēka rīcība ir daudz maz apzināta un mērķtiecīga, ja reiz saproti, ka nav labs tāds naudas gūšanas veids, tad atsakies no tā.

    Situācija ar autortiesībām ir nonākusi līdz tādam apsurdam, jo kompānijas, kas līdz šim kāsa lielu piķi, pateicoties monopolam uz autordarbiem, nevēlas ieguldīt līdzekļus un attīstīt jaunās tehnoloģijās. Kā, piemēram, to dara Apple, kas ar legālu mūziku šobrīd ir kļuvusi par lielāko mūzikas pārdevēju pasaulē.

    Cenām ir jābūt saprātīgām. Monopols nevar mākslīgi pastāvēt, ja ir pieejamas alternatīvas. Ar varu mīlēts nekļūsi.

    Atbildēt
  6. Nomaļais

    Runājot par “šauro” programatūras jomu es uzskatu, ka būtu jālaiž vaļā licencēšanas nosacījumi mājas lietotājiem. Ja kantoris (pašnodarbinātais, komersants) ar programmu taisa naudu – lūdzu, lai pērk programatūru. Bet ākstīties ar to mājas lietotāju tvarstīšanu ir stulbums.
    Ļoti daudzi programatūras izstrādātāji arī tād dara, kaut vai tas pats slavenais Irfan View un virkne citu, kas ir “free for personal use”.

    Droši vien, ka kaut ko līdzīgu var izdomāt audio-video industrijas sakarā.

    Lielākais stulbums, ko esmu redzējis (es pat teiktu noziegums pret cilvēci) ir šitā vecā infa par patentiem.

    Atbildēt
  7. Skurstenis

    Jā, cenām jābūt saprātīgām.
    Es pērku veikalā krievu grupu diskus pa 3Ls – man nav vajadzīgi to pirātiskie “analogi” kaut par latu, tā 3Ls cena ir pieņemama.

    Šeit ir labs raksts par kino industriju un pirātiskajām filmām. Doma ir tāda, ka aprēķini notiek no “otra gala” un tēriņi ir uzpūsti vairākas reizes.
    http://www.afanas.ru/video/nolicenz.htm

    Jau tagad ir dažas grupas, kas pelna naudu nevis ar diskiem, bet ar koncertiem.

    Vēl tāds interesants jautājums: ja es lietoju zagtu programmu, un par to nemaksāju, BET gadījumā ja man būtu piespiedu kārtā jāmaksā, tad es viņu nelietotu, bet lietotu kādu bezmaksas analogu (ar kuru strādāt nav tk ērti), tad – kādus zaudējumus cieš autors? Tikko jāmaksā, tā es vairs neesmu viņa klients.
    Morāli slikta rīcība, jā, piekrītu, taču – kur te ir materiālie zaudējumi?
    Piemēram, MS Word un OpenOffice – parastu dokumentiņu rakstīšanai.

    Atbildēt
  8. Vaards

    Lai diskutētu par autortiesībām un patentēšanu, vispirms ir jātgriežas pie šo jēdzienu pamatrpincipu un likumu pārzināšanas. Savādāk diskusijā iesaistās cilvēki, kas par to neko nezin, kas kaut ko zin un kas ir iedomājušies savus unikālos principus.

    Kā rezultātā diskusijā iestājas pilnīga bezgalība. Tā vismaz parasti notiekās. Šeit.

    Apelējot pie pamatprincipiem – patentēšana ir laba lieta, ja autors var savu unikālo risinājumu (kas nav pašsaprotami izrietošs no jau zināmās tehniskās pieredzes) nostiprināt dokumentāli un tad notirgot.

    Apelējot pie autortiesībām – ir labi, ka autortiesības mums atļauj citu autoru darbus izmantot izglītojošiem mērķiem 😉 Un ir labi, ka tās uzliek klapes, ja vēlamies ar cita autora darbu izveikt kādas komeciāla (tieši un netieši) rakstura darbības.

    Atbildēt
  9. karuuzo

    Tas, ka autortiesības un patenti nav labi, jau ir sen pierādījies, bet pagaidām tas ir vienīgais veids, kā aizsargāt savu darbu. No vienas puses tas ļauj autorobjekta “autoram” (pēdiņās tāpēc, ka ne obligāti tas ir autors) saņemt naudu par savu darbu, no otras, tas ierobežo citus autorus radīt darbus, jo ir ļoti liela iespējamība, ka kāds kaut ko līdzīgu būs radījis.
    Mūzikā bija apmēram tā, 5 vienādas (vai pat 3) notis pēc kārtas – plaģiāts. Un par to tu visticamāk uzzināsi tikai pēc tam, kad tavs darbs kļūs populārs. Tad pie tevis ieradīsies laipni onkuļi, pateiks, ka pārstāv “autoru”, kuru darbu tu plaģiē (nezinu, kā pareizāk pateikt) un paprasīs par to samaksāt tādu summiņu, ka vairāk klavieres neplinkšķināsi.
    Ja mūzika vēl ir diezgan saudzpusīga, tad ar programmatūru un tehnoloģijām ir sliktāk. Ja pat skrūve un OK buttons ir patentēti, pamēģini kaut ko uztaisīt, nepārkāpjot patentu 😉
    Protams, ir “pašsaprotamas lietas”, ko nevar patentēt un patents pēc kāda laika beidzas (10 gadi, vai), bet tas ir pietiekami ilgs laiks, lai viens patenta turētājs sēdētu uz tehnoloģijas, kamēr citi sēž uz vietas.
    Un ja vēl pieskaita firmas, kas dzīvo tikai uz patentiem, uzpēk un pēc tam piedzen naudiņu, ja kāds lieto, tad vispār gribās uzspridzināt visu patentu biroju 🙂

    m

    Atbildēt
  10. Didulis

    Patenta mūžs ir 25 gadi. Un autortiesības uz darbu tev laikam bija vēl 50 gadus pēc tavas nāves.
    Un runājot par situāciju kopumā, tad neko jaunu ne viena ne otra puse nespēs pastāstīt.

    Atbildēt
  11. Nomaļais

    Starp citu, es piekrītu, ka pēc spēkā esošajiem likumiem audiovizuālās informācijas un atsevišku veidu programatūras kopēšana skaitās nelegāla. T.i., tā skaitās sodāma rīcība, un tā tālāk, un tā joprojām. Bet nejau tas ir vienīgais likums, kas ir kļūdains. Vienkārši šīs kļūdas jālabo 🙂 Loģiski un plānveidīgi.

    Atbildēt
  12. ZBH

    pirmaam kaartaam – nevaig ar autortiesiibaam piesegt ciinj pret cen kartelj apieshan. jaa, cen kartels iraid. pirms kaads saak diikt par ahuunajaam studij izmaksaam, lai sakariig atbild, nafig Moby – 18 vai The Prodigy – The Dirtchamber Sessions, Vol. 1, kas iraid buutiibaa bedroom ierakst, maksaa orienteejos tikpat vai pat daargaak kaa studijs ierakst tiem pasiem maaksliniekiem vai citiem?

    Atbildēt

Ieraksti komentāru

Tava e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *